Lai arī finansiālie apstākļi ir spiedīgi, nevajadzētu radīt iespaidu bērniem, ka naudas nav nekad un nekam

Autors: Reinis Jansons, Swedbank Finanšu institūta vadītājs.

Finanšu pratība ir termins, ko lieto visā pasaulē, un ar to saprot dažādu zināšanu un prasmju kopumu, no kurām svarīgākās ir trīs – zināšanas par finansēm, rīcība ar finansēm un attieksme pret finansēm. Zināšanu līmenis Latvijā nav nemaz tik slikts – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati rāda, ka tīri labi turam līdzi vidējam Eiropas Savienības līmenim un to pat pārsniedzam. 

Latvijas iedzīvotāji pietiekami labi pārzina dažādus finanšu pakalpojumus un iespējas, kas varētu būt skaidrojams ar mūsu salīdzinoši jaunās banku sistēmas aktīvo rosību, regulāri informējot savus klientus. 

Toties ar attieksmi un rīcību mūsu sabiedrībā tik labi nevedas. Rīcība ievērojami atpaliek no zināšanām – cilvēki zina, kā vajag darīt, tomēr tā nedara. Tas ir apmēram tāpat, kā zināt, ka ir labi veselīgi ēst un nodarboties ar sportu, bet pārtikt no trekniem našķiem un slaistīties uz dīvāna. Nupat veicām arī finanšu pratības mērījumu valstīs, kur darbojas Swedbank – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Zviedrijā, – un te nu Latvija ir pēdējā pozīcijā gan finanšu rīcībā, gan zināšanās.

Iemesls, kāpēc tā notiek, daļēji slēpjas pašā finansiālajā situācijā jeb cilvēku uzskatos par to, vai viņiem, pēc pašu domām, pietiek līdzekļu, lai varētu dzīvot finansiāli prātīgāk – vairāk taupīt, kaut ko iekrāt utt. Swedbank Finanšu institūtā esam pētījuši, kā finansiālā situācija ietekmē emocionālo veselību: 

rezultāti rāda, ka Latvijas sabiedrībai nauda ikdienā sagādā daudz rūpju, ietekmējot arī attiecības ģimenē un darba produktivitāti.

Arī vairāki starptautiski pētījumi liecina, ka cilvēki strādā ar lielāku atdevi, ja neuztraucas par naudu. Sakārtotas finanses pozitīvi ietekmē dažādus dzīves aspektus: cilvēks jūtas stabilāks gan emocionāli, gan finansiāli, turklāt tas ir spēcīgs atbalsts un stimuls valsts ekonomikai, jo mazāk cilvēku dzīvo no pabalstiem, tātad veidojas mazāks spiediens uz valsts budžetu, cilvēki var vairāk atļauties un silda ekonomiku. 

Otrs būtisks šķērslis labākai finanšu pratībai ir attieksmes jautājums, ko ietekmē gan zināšanas, gan vēsturiskā pieredze. Latvijas ekonomikas un finanšu sistēmas izaugsmes stāsts ir bijis samērā sarežģīts un raibs, kas daudzus iedzīvotājus atstājis ar rūgtu pieredzi un zaudētiem iekrājumiem. Brīžiem arī zināšanu trūkums nav ļāvis novērtēt labākos un atbilstošākos finanšu risinājumus, kas ir ietekmējis arī attieksmi pret finansēm kopumā. Izpratnes un zināšanu vairošana par naudas lietām veicinās pozitīvāku attieksmi, kas rezultēsies arī gudrākā rīcībā ar naudas lietām. Pamats drošai nākotnei ir jāieliek jau bērnībā. Runāt, lasīt un rakstīt bērni mācās laikā, kad attīstās visstraujāk. Arī labi uzvesties savus bērnus nemācām tad, kad viņi jau pabeiguši augstskolu. 

Spēja pārvaldīt savas naudas lietas ir ļoti svarīga, lai cilvēks pieaugot varētu justies droši. 

Jo ātrāk bērns apgūst finanšu pratību kā uzvedības, vērtību un kultūras normu, jo vieglāk viņam vēlāk dzīvē klāsies. Ja pirmā alga ir arī pirmā pieredze ar naudu un trūkst saprašanas, kā to apsaimniekot, cilvēks apjūk daudzo kairinājumu un vajadzību virpulī un pieļauj skaudras kļūdas. 

Izvairīties no jautājumiem par naudu nevar neviens; bērniem pirmā saskare ar tiem rodas brīdī, kad gribas mašīnu, helikopteru, lelli, saldumus, bet vecāki skaidro, ka tos nepirks, jo visām vēlmēm un iegribām naudas nepietiek. Varētu teikt – bērnībai taču jābūt bezrūpīgai, par naudas lietām jādomā pieaugušajiem. Tomēr bērna iesaistīšana naudas jautājumos nenozīmē rūpju novelšanu uz bērna pleciem. Jā, ne visi vecāki prot runāt par naudu vai paši gudri rīkojas ar to. Lielisks risinājums ir ļaut bērnam mācīties pašam no savas pieredzes, un pirmais mācību līdzeklis ir kabatas nauda: vecāki var sekot līdzi, kā bērns to tērē, un nejauši par to aprunāties – vai vajadzēja visu iztērēt, varbūt ir vērts krāt, runāt par lielākiem mērķiem. Piemēram, bērns var sekmīgi piedalīties ģimenes brīvdienu plānošanā. Lielāki bērni var jau nopietnāk iesaistīties maršruta plānošanā atbilstoši ģimenes budžeta iespējām, bet mazākajiem var ļaut izvēlēties galamērķi, paskaidrojot – mēs varam atļauties vienu vai otru. Tas ļauj saprast, ka vēlmju ir daudz, bet iespējas – ierobežotas. 

Ir dabiski kļūdīties, taču dažas kļūdas, runājot ar bērniem par naudu, nevajadzētu pieļaut. Vislielākā kļūda ir nerunāt par šiem jautājumiem nemaz. Arī nedot bērnam naudu un uzskatīt, ka viņam to nevajag, nav laba prakse. Taisnība, līdz zināmam vecumam bērnam nauda nav obligāti nepieciešama, jo skola nodrošina brīvpusdienas, patstāvīgu gaitu vēl nav utt. Tomēr iegūt pirmo pieredzi ar savu naudu ir vērtīgi. 

Tāpat ir aplam apgalvot, ka ģimenei naudas nav, neieliekot to kontekstā – nav kaut kam konkrētam; esam jau šai vēlmei vajadzīgo summu iztērējuši kam citam; ja nopirksim šo, nevarēsim atļauties kaut ko citu utt. 

Nevajadzētu radīt iespaidu, ka naudas nav nekad un nekam, bet vienlaikus bērnam ir jāpierod – jo ātrāk, jo labāk – pie domas, ka ne visas vēlmes var izpildīt. 

Trīsgadnieks jau ir spējīgs to saprast. 

Uzsākot skolas gaitas, 1. vai 2. klasē, par naudas jautājumiem būtu vēlams runāt jau nopietnāk. To var darīt dažādi: piešķirt bērnam kabatas naudu, mudināt nopelnīt, pārdodot savus zīmējumus mājas tirdziņā vai tirgojot biļetes uz paša koncertu, lai bērns saprastu, ka nauda ir jānopelna, un izprastu tās vērtību. Noderīgas ir arī tādas spēles kā “Monopols”, kas iesaista naudas jautājumos un dod labu iemeslu par tiem parunāt. Tēma ir nopietna, bet tas nenozīmē, ka to nevar pārrunāt rotaļīgā veidā, izvairoties no sajūtas, ka tas ir kaut kas nopietns un sarežģīts.

Pamatu pamats visām prasmēm un zinībām ir ģimene, bet, protams, arī skolas var rīkot dažādus pasākumus – runāt un skaidrot resursu, tēriņu, ienākumu, obligāto izdevumu nozīmi. Budžeta veidošanas pamatus skaidrosim arī Swedbank finanšu pratības iniciatīvā “Naudas diena” 2.–4. klašu skolēniem, kas 31. oktobrī notiks tiešsaistē skolās visā Latvijā. Kas attiecas uz risinājumiem, ko gribētos sagaidīt valstiskā līmenī, – viens no labākajiem būtu skolu programmās daudz mērķtiecīgāk iekļaut ekonomiku kā mācību priekšmetu. Mēs gribam būt attīstīta valsts un radīt augstas pievienotās vērtības produktus, bet attīstīta sabiedrība prot gudri rīkoties ar naudu, un tas skolā būtu jāmāca daudz vairāk, lai uz lielo mērķi – kopējās labklājības izaugsmi – varētu tiekties visi kopā.