Mākslas terapeite Līga Rundāne: depresija nav slinkums!

“Depresijas izpausmes ir dažādas, taču kopumā tā ir plaša spektra saslimšana ar dažādiem simptomiem un smaguma pakāpēm,” stāsta mākslas terapeite Līga Rundāne. Viņa praktizē drāmas terapiju, un, kā stāsta pati speciāliste, “tas ir veids, kā, aktīvi darbojoties - iejūtoties lomās, izmantojot rekvizītus, izdomājot savus stāstus - cilvēki var izdzīvot bijušos notikumus vai modelēt jaunas situācijas, pielaikot jaunas sociālās lomas, apgūt jaunus uzvedības modeļus. Tas viss raisa daudz emociju, palīdz tās izprast un regulēt, veidot jaunas attiecības vai labāk izprast jau esošās. "Drāma (drama) ir grieķu valodas vārds, kas nozīmē ‘darbība’,  tātad drāmas terapija ir ne tikai sarunas, bet arī aktīva darbība,” bilst Rundāne.

Speciāliste skaidro: lai gan depresijas pazīmes pusaudžiem un pieaugušiem var būt līdzīgas, ir jāņem vērā, ka pusaudžu vecuma posmam ir ļoti liela nozīme, jo katra cilvēka attīstība ir individuāla. 

“Pusaudžu vecums ir ļoti īpašs, jo notiek strauja attīstība, un tā nav vienmērīga,” stāsta Rundāne. 

Proti, šajā vecuma posmā cilvēki piedzīvo dažādas – gan fizioloģiskas, gan psihoemocionālas – pārmaiņas. Tās var izpausties atšķirīgi un līdz ar to arī ietekmēt katra cilvēka mentālo veselību dažādos veidos. 

“Pusaudžus ļoti ietekmē gan viņu skolas biedri un vienaudži, gan apkārtējā vide,” stāsta Rundāne. Viņa norāda, ka pusaudzim šāda socializēšanās ir vajadzīga, jo tieši pusaudža vecums ir laiks, kad bērns sāk atdalīšanos no vecākiem. “Ir vajadzība būt pieņemtam,” bilst Rundāne. Ja socializēšanās procesā kaut kas noiet greizi, pusaudzim var būt ļoti asa reakcija, dusmas, emocionāla izlāde vai tieši pretēji – norobežošanās, bēdas un skumjas. Tāpat arī jāņem vērā, ka pusaudža reakcijas un emocijas ir izteikti mainīgas, nepastāvīgas, jo viņš vēl nav iemācījies ar tām sadzīvot, tās izprast un vadīt. 

“Jāsaka arī, ka emociju un noskaņojuma svārstības pusaudža vecumā ir daudz izteiktākas,” atklāj speciāliste. Varbūt vienā brīdī pusaudzim ar kādu draugu vai vienaudzi komunikācija nav bijusi laba, vai viņš ir piedzīvojis mobingu, kā rezultātā viņš ir kļuvis nomākts, izmisis, viņam liekas, ka viņš nevienam nepatīk un ka tā būs vienmēr, neviens viņu nesaprot. Taču tikpat strauji noskaņojums var uzlaboties, jo mainījušies kādi apkārtējās vides faktori. 

Rundāne arī runā, ka pusaudži parasti retāk vēršas pēc palīdzības. “Tās var būt bailes vai neziņa par notiekošo,” izsakās mākslas terapeite. “Bieži vien pusaudzis pat neiedomājas, ka viņa grūtības ir saistāmas ar psihisko veselību un ka viņš var saņemt reālu atbalstu un palīdzību. Viņi saka, ka esot “sliktas domas” (suicidālas), bēdīgs garastāvoklis, negribas iet uz skolu. "Pusaudžiem ļoti raksturīgs ir paškaitējums, ko viņi paši uztver kā tādu nevainīgu nodarbi. Nesuicidālais paškaitējums, ko vienkārši sauc par graizīšanos,” stāsta Rundāne. Speciāliste uzreiz skaidro, ka paškaitējums ir bīstams pats par sevi. To parasti veic ar domu, ka fiziskās sāpes, kas rodas grieziena dēļ, varētu nomākt emocionālās sāpes, reizēm tas ir kā sods sev, dusmas uz sevi. “Taču ar laiku tas vairs nestrādā un griezieni kļūst arvien biežāki un dziļāki, un, ja nevēršas pēc palīdzības, diemžēl tas var ļoti bēdīgi beigties,” izsakās speciāliste. 

Tāpat, runājot par depresijas cēloņiem vai to veicinošiem faktoriem, speciāliste skaidro, ka tie ir dažādi, sākot ar iedzimtību un sociāli nelabvēlīgu vidi, ģimenes apstākļiem un beidzot ar traumatiskiem notikumiem un zaudējumiem. Iedzimtība gan nenozīmē tikai ģenētiku, bet arī dažādu ārējo faktoru ietekmi uz bērnu grūtniecības laikā. "Krietni biežāk mēs redzam, ka depresijas attīstība saistās ar kādu traumatisku, stresa pilnu notikumu cilvēka dzīvē,” atklāj Rundāne. 

Tā ir dažāda veida vardarbība ģimenē, skolā vai jebkurā citā vidē, mobings, bailes no nosodījuma par savu seksuālo orientāciju, bažas par savu dzimumidentitāti un vēl citi iemesli. Šādas pieredzes rezultātā var būt paaugstināta trauksme, pazemināts garastāvoklis, zems pašvērtējums, neticība sev u.c. sekas. Speciāliste norāda, ka tā rezultātā var sākt parādīties dažādas negatīvas domas, piemēram, “tas atkārtosies” vai “tas tagad tā būs visu laiku”, “esmu neveiksminieks”, “nevienam neesmu vajadzīgs”, “nekam nav jēgas”, “ienīstu sevi” utt. Tas savukārt veido tādu kā apburto loku, no kura ir ļoti grūti tikt laukā. 

“Depresija kā nomāktība var piemeklēt jebkuru cilvēku,” skaidro Rundāne. Psihiatri gan norāda, ka ir noteiktas personības iezīmes – paškritiskums, perfekcionisms, trauksmainība, pazemināts pašvērtējums, kas var veicināt depresijas attīstību, tomēr šīs iezīmes vien depresiju nerada. 

Attiecīgi dažādu faktoru ietekmē jebkurš cilvēks varētu sastapties ar depresiju, bet ne visiem tā būs smaga. 

Darbā ar pusaudžiem bieži novērojam depresijas simptomātiku, bērnu psihiatri diagnosticē vieglas vai vidēji smagas depresijas epizodes, dažkārt pat smagas, tad nepieciešamas ārsta rekomendācijas un reizēm pat stacionēšana.

Rundāne noraida apgalvojumu, ka depresija ir pielīdzināma slinkumam. Nereti cilvēki depresiju pielīdzina slinkumam vai prokrastinācijai, taču eksperte stāsta, ka ir vairākas būtiskas nianses, kas depresiju atšķir gan no slinkuma, gan no prokrastinācijas. “Parasti, ja cilvēks slinko, viņš nepārmet sev slinkumu,” norāda mākslas terapeite. Savukārt prokrastinācija ir kaut kādu svarīgu un nozīmīgu darbu atlikšana, jo cilvēks apzinās, ka tas prasīs mentālu vai fizisku piepūli. Prokrastinācijas gadījumā cilvēks mēdz sev pārmest, ka nedara šo svarīgo darbu, reizēm to atliek arī tāpēc, ka šaubās, vai rezultāts būs pietiekami labs. 

Prokrastināciju mēdz saistīt ar mūsu smadzeņu darbību un tā saucamo “atalgojuma sistēmu”, proti, izdarot kādu konkrētu darbu, rezultāts būs patīkams un atalgojošs. Un tad uzrodas šis visu apšaubošais jautājums – bet ja nu man nesanāks? Nē, šodien vēl to nedarīšu! Cilvēks sevi it kā apbalvo ar viltus atpūtu. Daudzi speciālisti iesaka fokusēties nevis uz rezultātu kā balvu, bet uz procesu – ko es iemācīšos, šo darbu darot? “Depresijas gadījumā cilvēkam vienkārši nav ne intereses, ne vēlmes veikt konkrētos uzdevumus,” norāda Rundāne. 

“Reizēm, cilvēks izdara minimumu no prasītā vai vajadzīgā, bet bieži pat to ir grūti izdarīt, jo cilvēks ar smagu depresiju vispār neko negrib, viņam ir grūti kaut ko darīt, saskatīt tajā jēgu,” bilst speciāliste. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kas sirgst ar depresiju, ir vajadzīga īpaša sevis piespiešana, lai paveiktu pašas mazākās darbības, piemēram, aizietu uz darbu vai skolu. Turklāt depresijas gadījumā tas ir vairāku faktoru kopums – pazemināta vai neesoša interese, motivācijas trūkums, nespēks, nogurums un citas raksturīgas iezīmes. Tātad tas nav tikai viens – nevēlēšanās kaut ko darīt -, bet tas ir vairāku faktoru apvienojums, kā rezultātā cilvēks var nebūt spējīgs veikt pat šķietami elementāras darbības. 

Rundāne skaidro, ka arī savā praksē ir sastapusies ar vecākiem, kuri ir neizpratnē, no kā pusaudzim varētu rasties depresija un cik ļoti patiesībā tā ietekmē jaunieša ikdienu. “Ir vecāki, kas jautā, nu vai tiešām nevar vienkārši saņemties un iet?” izsakās speciāliste, piebilstot, ka 

depresijas gadījumā ieteikums “vienkārši saņemties” nav risinājums, jo atalgojuma sistēma, kas palīdz veseliem cilvēkiem, šeit nestrādā. 

“Parasti cilvēks pats nevar tikt galā ar depresiju,” izsakās mākslas terapeite. Viņa gan uzsver, ka, protams, gadījumi ir dažādi un tie jāvērtē individuāli, taču, kopskatā raugoties, pašam cilvēkam tikt galā ar depresiju, īpaši tad, ja tā ir smaga, var būt ļoti grūti. Cilvēks parasti nokļūst tādā kā negatīvo domu apburtajā lokā. “Šādu loku pārraut pašam bez palīdzības no malas ir ļoti grūti,” skaidro Rundāne. Viņa atkal un atkal uzsver, ka bieži cilvēki kaunas meklēt palīdzību depresijas gadījumā, taču norāda, ka tas ir ļoti svarīgi, jo ātrāk sāks atlabšanas procesu, jo ātrāk šo negatīvo domu loku būs iespējams pārraut. 

Ņemot vērā, ka cilvēkam, kas slimo ar depresiju, trūkst motivācijas vai vēlmes rīkoties, lai izrautos no negatīvo domu tvēriena, kāds, kas sniedz atbalstu no malas, dod neatsveramu ieguldījumu. “Piemēram, ļoti labi palīdz fiziskās aktivitātes, tomēr pašam cilvēkam būs grūti saņemties un sākt ar tām nodarboties, tāpēc ir labi, ja blakus ir profesionālis, atbalstoša ģimene un draugi, kas palīdz atrast motivāciju,” stāsta Rundāne. Viņa gan uzsver, ka nevajadzētu arī mēģināt cilvēkus ar depresiju piespiest vai steidzināt darīt lietas, ko viņi nevēlas, jo tas var raisīt pretēju efektu vēlamajam. Tāpēc cilvēki ar depresiju ir jāatbalsta dažādos veidos, tomēr ir jābūt piesardzīgiem, nekļūt pārāk uzstājīgiem, bet būt klātesošiem, laipniem.