Latvijas Bērnu Psihiatru asociācijas valde: "Attiecībā uz Nila Saksa-Konstantinova ekspertīzes līmeni ir vēl daudz jautājumu!"

Šī vēstule atspoguļo Latvijas Bērnu psihiatru asociācijas, Latvijas Psihiatru asociācijas, Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas, Latvijas Klīnisko psihologu asociācijas, Bērnu slimnīcas Psihiatrijas klīnikas un Bērnu un pusaudžu resursu centra viedokli.

 

1912. gadā ģeologs amatieris Čārlzs Dosons apgalvoja, ka netālu no savas dzīvesvietas Anglijā (cik neticami un cik ērti!) ir atradis “trūkstošo posmu” starp pērtiķiem un cilvēkiem jeb Piltdovnas galvaskausu. Tas bija sensacionāls atklājums, kas aizrāva elpu gan žurnālistiem, gan speciālistiem visā pasaulē līdz brīdim, kad 1949. gadā, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, tika pierādīta Čarlza apzinātā krāpšana. Galvaskauss un žokļa fragmenti piederēja dažādām sugām, bet zobi bija izkalti tā, lai atgādinātu cilvēka zobus. 

 

Šādu stāstu profesionālajās aprindās ir ne mazums, tādēļ lielai daļai pētniecībai sekojošu amatu attiecībā uz publiskiem paziņojumiem ir saistoši ētikas kodeksa standarti: 

• tos jāveido ar nolūku palīdzēt sabiedrībai veikt apzinātus spriedumus un izvēles;
• tiem jābūt apsvērtiem visaugstākajā profesionalitātes līmenī un saskaņā ar pašreizējiem datiem, kas saistīti ar konkrēto jautājumu [1]. 

 

Īpaši palīdzošajās profesijās sekošana šiem diviem punktiem ir būtiska, jo var aizkavēt cilvēku laicīgu vēršanos pēc palīdzības vai apdraudēt mazāk aizsargātās sabiedrības grupas. 

 

Tādi gadījumi mums ir bijuši jau līdz šim, kur apšaubāmu mediju pasludinātu ekspertu dēļ bērni ar autismu nesaņem vakcīnas [2] [3] vai kauna un vainas sajūtas dēļ ģimenes un bērni laikus nevēršas pēc psihiskās veselības atbalsta vardarbības un krīzes gadījumos [4]. 

 

Tādēļ citiem psihiskās veselības speciālistiem acīs krītoši ir gadījumi, kuros sabiedriskajos medijos izskan speciālista Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumi, kas potenciāli ir pretrunā ar šiem diviem uzstādījumiem. Uzskatām par savu pienākumu pārstāvēt ētisku un pašreizējos datos balstītu viedokli, lai nodrošinātu sabiedrību ar iespēju veikt apzinātus spriedumus un izvēles, kā arī veicinātu ētiski korektu naratīvu parādīšanos publiskajā telpā. 
 

Šī gada 18. maijā žurnālā “Ir”, atsaucoties uz Imantas gadījumu, konkrētais speciālists iepazīstināja ar maz dzirdētu pētījumu, kurā: “[..] bērni ar problemātisku uzvedību visbiežāk piedzimst mammām, kurām bijušas vai ir grūtības adaptēties, ir mentālas vai cita veida grūtības”. Lai gan nenoliedzam, ka uzvedības problēmas VARĒTU veidoties arī bērniem, kuru mātēm ir psihoemocionālas grūtības, šāda cēloņsakarība nebūs zinātniskajā vienprātībā balstīta, jo neņem vērā biopsihosociālo psihiskās veselības modeli. Zinātnisko pierādījumu bāze liecina, ka bērna uzvedības problēmas ir komplekss biopsihosociāls fenomens, kuru ietekmē ne tikai iedzimtais attīstības potenciāls, bet arī kopējā ģimenes struktūra, kuru veido kā māte, tā tēvs. Piemēram, vecāku stress, bērna atstāšana novārtā, uzraudzība un disciplinēšana pamatskolas vecumā, fiziska un seksuāla vardarbība pret bērnu. Uzvedības problēmas vēlākā vecumā, papildus ģimenes faktoriem, var ietekmēt tādas jomas kā izglītības un nodarbinātības kvalitāte, antisociāli draugi, laicīga nevēršanās pēc psihiskās veselības pakalpojumiem un atkarību izraisošo vielu lietošana. Vecāku iesaistīšana risinot vienaudžu vardarbību, protams, ir būtiska, taču vēl būtiskāk ir pielietot dažāda veida atbalstu, dažādās vidēs un risinājumos iekļaut visu ģimeni, ne tikai māti [5]. 
 

Savā ziņā pretēju apgalvojumu, kas savā disonansē ar iepriekšējo šķiet pat komisks, varam dzirdēt jau nākamajā dienā, 19, maijā, TV3 ziņās. Tur konkrētais sevi par psihoterapeitu dēvējošais “eksperts” nāk klajā ar vēl vienu atklājumu: “Tagad mēs redzam, ka šī uzvedība pārņem pusaudžus, kuri iepriekš problēmas nav sagādājuši. [..] Pandēmijas bērni, kas izgājuši cauri pandēmijas ierobežojumiem. [..]”. 

No vienas puses, vardarbību piedzemdē, bet no otras, to ir radījusi pandēmija. Covid-19 vainošanu pie visām pasaules likstām esam dzirdējuši jau iepriekš, taču gan Covid-19 laikā veiktie pētījumi, gan 2022. gada Valsts Policijas pārvaldes dati šādus sensacionālus apgalvojumus neapstiprina. Jau pandēmijas laikā visizteiktākās problēmas piedzīvoja bērni, kuriem jau bija kādas grūtības, nevis tās sākās pēkšņi [6]. Papildus tam, 2021. gadā tīšus miesas bojājumu izdarījuši 38 bērni, bet 2022. gadā 43 bērni. Vai tiešām šie 5 jaunieši nosaka to, kā mēs runājam un aplūkojam pusaudžu situāciju Latvijā, un, ka mūs ir pēkšņi pārņēmusi vardarbība, kuru radījušas pēc pandēmijas sekas? Salīdzinājumam, 2016. gadā šis skaits bija 56. Kādas sekas mūs bija pārņēmušas tad [7]? 

 

Vienaudžu vardarbība patiesi ir aktuāla lieta, jo arī 2022. gada 43 bērni ir vismaz 43 bērni par daudz. Kā jau augstāk tika minēts, palīdzība bērniem, kuri iesaistās problemātiskā, vardarbīgā uzvedībā, ir kompleksa un tai jānāk no dažādiem līmeņiem. Jau izsenis mēs runājam par atbalsta programmām, kas būtu piemērotas kompleksiem pusaudžiem un strādātu ar visu ģimeni, terapeitisko māju pakalpojumu tiem specifiskajiem gadījumiem, kuros bērnu būtu nepieciešams izņemt no vides, lielāku sociālo pakalpojumu klāstu, darbu skolās ar efektīvām un kvalitatīvām programmām, kas ņem vērā bērnu individuālās vajadzības. 
 

Tas par ko mēs nerunājam, bet Nils Sakss-Konstantinovs gan runā, ir zēnu skolas kā risinājums agresijas mazināšanai [8]. UNESCO 2022. gadā izdeva ziņojumu: “Neatstāt nevienu bērnu novārtā: globāls ziņojums par zēnu atteikšanos no izglītības.” Tajā šādas, esenciālismā balstītas idejas, tiek asi kritizētas un īpaši uzsvērts, ka tās ir pretrunā ar veselīgu attīstību veicinošām skolu praksēm un politikām [9]. Lai gan darbs ar agresīviem bērniem terapeitiskā kontekstā ir vajadzīgs, kādēļ šādas idejas tiek atbalstītas, paliek miglā tīts, taču pret zēniem konkrētajam speciālistam varētu būt kādas īpašas antipātijas. Piemēram, ierosinājums, ka katrai Latvijas meitenei vajadzētu iemācīt pašaizsardzības prasmes, jo pieaugs vīriešu vardarbība un agresija [10] (tādēļ, ka LV it kā neesot zēniem piemērotas ģimenes un pakalpojumu). Savukārt meklējot, kāda tad būtu zēniem piemērota audzināšana, speciālists Latvijas Universitātes studentu žurnālā “Avantūra” aprīļa rakstā pamet vēl vienu ētiski apšaubāmu ideju. Zēniem vajagot iemācīt saprast, ko nozīmē sociāli adekvāti uzvesties un “viens no veidiem, kā puiši to saprot, ir ar fizisko kontaktu un to, ka viņi paši arī var saskarties ar fizisku vardarbību no citu puses”. Domāju, ka šeit mūsu komentāri ir lieki. 

 

Vardarbība pret bērniem ir ar likumu aizliegta. 

 

Vēl viena acīs krītoša sabiedriskās domas virzīšana ir paralēlo pakalpojumu un programmu diskreditēšana. Satori 28. martā publicētajā rakstā Nils Sakss-Konstantinovs raksta: “Mums ir valsts mēroga programmas pusaudžiem, kuri pārāk daudz lieto mobilo telefonu. Mums nav nevienas programmas pusaudžiem, kuri dzird balsis,” lai gan pāris mēnešus iepriekš savā privātajā Facebook kontā ir nopublicējis sarakstu ar iemesliem, kādēļ dzirdēt balsis pusaudža vecumposmā ir normāli. Ņemot vērā, ka esošie pakalpojumi strādā gan ar pusaudžiem, kas balsis dzird un nesēž telefonā, gan ar tiem, kas nedzird un telefonā sēž, šāda, kolēģu un citu pakalpojumu nievājoša attieksme, nav saprotama. 

 

Vai šis varētu būt gadījums, kur, izmantojot sensācijas, pārspīlējumus un virspusējību, eksperts rada situāciju, kurā grūtību gadījumā jaunietis ir spiests domāt, ka bezmaksas pakalpojumi viņam nav pieejami? 

 

Attiecībā uz Nila Saksa-Konstantinova ekspertīzes līmeni ir vēl daudz jautājumu. Piemēram, kāda ir šī speciālista kompetence runāt par psihosomatisko medicīnu un psihiatriju, brīdinot uzmanīties un apšaubot citu speciālistu kompetencē esošo ārstēšanu [11]? Un kādēļ tiek apzināti apšaubīta Latvijas veselības sistēmas kārtība, kurā psihiatrs ir pirmās pieejas ārsts, un veicināta klientu nevēršanās pēc palīdzības, sējot nepamatotas bailes no medikamentozas terapijas [12]? 
 

Ikviena speciālista galvenais uzdevums ir rūpēties par sabiedrības veselību, apzinoties, ka ne tikai rīcība, bet arī katrs pateikts vai uzrakstīts vārds ir atbildība, kas var radīt gan pozitīvas, gan negatīvas sekas. Sabiedrība paļaujas un uzticas speciālista viedoklim, jo īpaši, ja tas izskan apgalvojuma formā. Ja pēc žurnāla “Ir” publikācijas un Nila Saksa-Konstantinova paustā kāda mamma, kuras bērnam ir problemātiska uzvedība, sevi vaino vai saņem apkārtējo pārmetumus, tad tas ir mūsu profesionālais un cilvēciskais pienākums un atbildība skaļi pateikt un vērst sabiedrības un mediju uzmanību, ka ne vienmēr ekspertam ir ekspertīze. 
    

[1] Latvijas Psihoterapeitu biedrība, “LPB Ētikas kodekss”. https://psihoterapija.lv/lpb-etikas-kodeks/.
[2] “Medmāsa maldina par vakcīnām, autismu un Covid-19”. https://rebaltica.lv/2022/10/medmasa-maldina-par-vakcinam-autismu-un-covid-19/.
[3] Diena, “Melu tvertne: Vecā dziesma par vakcīnām un autismu”. .
[4] Latvijas Psihoterapeitu biedrība, “Psiholoģiskā palīdzība ģimenēm – nepieciešama, bet bieži vien nepieejama”, 2021. https://psihoterapija.lv/category/prese/.
[5] M. Basto-Pereira a D. P. Farrington, “Developmental predictors of offending and persistence in crime: A systematic review of meta-analyses”, Aggress. Violent Behav., roč. 65, s. 101761, 2022, doi: https://doi.org/10.1016/j.avb.2022.101761.
[6] B. Martinsone et al., “Adolescent social emotional skills, resilience and behavioral problems during the COVID-19 pandemic: A longitudinal study in three European countries”, Front. Psychiatry, roč. 13, 2022, doi: 10.3389/fpsyt.2022.942692.
[7] Valsts Policija, “Publikācijas un pārskati”. https://www.vp.gov.lv/lv/publikacijas-un-parskati.
[8] “Zēnu skolas”.

Jautājums, ko mēs īsti darīsim ar šiem puišiem? Ir pāris bezjēdzīgas iespējas - sūtīt aprunāties psihologa kabinetā (šiem nav ne piemēroti, ne palīdzoši). Uzlikt sodu vecākiem. Galējā līmenī - ielikt psih.slimnīcā vai cietumā.
Mums nav NEVIENA iestāde zēniem ar riska uzvedību.

— Nils S. Konstantinovs (@lasitajs_nr1) May 7, 2023

.
[9] S. and C. O. O. des N. U. pour l’éducation United Nations Educational  la science et la culture Organización de las Naciones Unidas para la Educación, la Ciencia y la Cultura Организация Объединенных Наций по вопросам образования, науки и культуры منظمة الأمم المتحدة للتربية والعلم والثقافة 联合国教育、科学及文化组织 United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization et al., “Leave no child behind: global report on boys’ disengagement from education”. [Online]. Available at: https://unesdoc.unesco.org/notice?id=p::usmarcdef_0000381105.
[10] “Pašaizsardzība”, [Online]. Available at:

Katrai meitenei vajadzētu iemācīt pašaizsardzības prasmes - to var iekļaut sporta stundu programmās.
Sabiedrībā, kur puse zēnu aug bez tēviem, skolās nesastopas ar vīriešu figūrām un nav puišiem piemēroti psiholoģiskie pakalpojumi, pieaugs vardarbīgie noziegumi un alkoholisms.

— Nils S. Konstantinovs (@lasitajs_nr1) April 19, 2023

.
[11] “Zāļu apšaubīšana”.

Vienā pieņemšanas dienā divi pusaudži, kuriem psihiatri izrakstījuši antipsihotiķi kvetiapīnu "miega uzlabošanai". Tā kļūst par reālu tendenci- agrāk antipsihotiķi bija vairāk bērnu nama pusaudžu "privilēģija", tagad līdz ar psihiatrijas "destigmatizēšanu" paliek par normu.

— Nils S. Konstantinovs (@lasitajs_nr1) January 13, 2023

.
[12] “Izdegušās māmiņas”.

Uzskatāms piemērs pilnīgi muļķīgai un potenciāli riskantai sabiedrības medikalizācijai.
Pamatojoties uz šiem "datiem" un ārstu rekomendācijas - vairāk nekā pusei (!) mammu Latvijā vajadzīga psihiatriskā ārstēšana. pic.twitter.com/rHqzNGxDnn

— Nils S. Konstantinovs (@lasitajs_nr1) January 3, 2023

.
[13] “UNIVERSAL SCREENING GUIDANCE”. https://ride.ri.gov/sites/g/files/xkgbur806/files/Portals/0/Uploads/Documents/Students-and-Families-Great-Schools/Health-Safety/Mental-Wellness/Universal-Screening-Guidance.pdf?ver=2021-12-20-120814-030.