Kā vecākiem un skolotājiem veidot cieņpilnas attiecības?
FOTO: Publicitātes foto
Kā veidot cieņpilnas attiecības un komunikāciju, kā sadarboties bērna labākajās interesēs, kā runāt par neērtiem jautājumiem un kā padarīt tehnoloģijas par ieguvumu, nevis izaicinājumu?
Pedagogu profesijas prestiža ietekme
Pēdējos gados pedagogu un vecāku komunikācijā bijušas gan pozitīvas, gan negatīvas pārmaiņas. Pandēmijas laikā sadarbība kļuva būtiskāka, bet bija arī daudz negatīvu emociju, jo abas puses bija apjukušas un ne visi spēja vienlīdz ātri pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Ja salīdzinām komunikāciju un sadarbību šodien un pirms desmit vai vairāk gadiem, jāņem vērā, ka vecāki ir sabiedrības daļa, un tas, kā mainās nozares politika, sabiedrības attieksme, pedagogu loma u.c. ietekmē arī vecāku attieksmi pret skolotājiem. Vecāku komunikāciju ar skolu un skolotājiem lielā mērā ietekmē arī pedagogu profesijas prestiža jautājums un tas, ko par pedagogiem domā un saka politiķi, arodbiedrība un paši skolotāji. Nav noslēpums, ka saistībā ar skolotāja profesiju pēdējos gados ir daudz un dažādu diskusiju – par atalgojumu, slodzi, lielo vakanču skaitu u.tml. Runājot par šo profesiju, aicinātu pašus pedagogus un nozares politikas veidotājus atcerēties, ka ir grūti cienīt upurus – uz upuriem visbiežāk skatās ar žēlumu, nevis cieņu, bet diez vai to pedagogi patiesībā vēlas.
Lasītākais
Mobings nav visatļautība, bet neadekvāta izvēle
No sabiedrības nostājas veidojas arī individuālās prasības no vecāku puses un arī mobinga gadījumi.
Mobings pret pedagogiem no bērnu un vecāku puses arī ir fenomens, kas parādījies pēdējā desmitgadē.
Šajā kontekstā svarīgi atcerēties, ka padomju laikā skolotājs bija varas un ideoloģijas nesējs, bet autoritatīvā sabiedrībā pret varu nevēršas. Protams, kopš neatminamiem laikiem ir bijuši skolēni, kuri atļāvušies, piemēram, uzlikt saspraudi uz skolotāja krēsla, bet tas nav salīdzināms ar fizisku un emocionālu vardarbību pret skolotāju. Pēdējās desmitgadēs mēs mācāmies dzīvot demokrātijā, un ir svarīgi saprast, ka mobings nav visatļautība, bet gan neprasme apieties ar izvēļu brīvībām. Mobings ir neadekvāta izvēle un tam vienmēr ir kāds cēlonis. Bērni ietekmējas no tā, ko redz un dzird internetā, no vecākiem. Ja bērni dzird, ka vecāki nievājoši izsakās par skolu un pedagogiem, agri vai vēlu viņi to “iznes uz āru” ar sev pieejamiem līdzekļiem.
Tehnoloģiju ietekmes priekšrocības un trūkumi
Runājot par tehnoloģiju lomu pedagogu un vecāku komunikācijā, jāuzsver, ka ir gan priekšrocības, gan ēnas puses. Tehnoloģijas palīdz un paātrina komunikāciju un var to uzlabot pie nosacījuma, ja abas puses piedomā pie tā.
Svarīgi atcerēties, ka komunikācijas vadītājs ir pedagogs, kurš nosaka robežas un noteikumus.
Nav noslēpums, ka teju katrā klasē ir WhatsApp grupa, kurā vecākiem ir iespēja operatīvi komunicēt ar skolotāju, bet ir svarīgi ievērot zināmus noteikumus, piemēram, komunicēt cieņpilni, tikai darba laikā, neapspriest bērnu uzvedību u.c. Ja šādā sarakstē sākas negatīva komunikācija, skolotājam tā ir jāaptur.
Izmantojot komunikācijā dažādus digitālos rīkus, svarīgi ievērot principu “mazāk ir vairāk”.
Mūsu digitālās prasmes ir ļoti atšķirīgas, tāpēc nav nepieciešams pārsātināt komunikāciju, vienlaikus izmantojot daudzas platformas. Svarīgi vienoties, kura platforma visiem būtu ērtākā, iespējams, pietiek tikai ar e-pastu vai e-klasi, un noteikt robežas, kas mūsdienās bieži pazūd.
Pedagogiem jāsamazina vecāku neziņa
Ikdienā pedagogiem reizēm nākas informēt vecākus arī par negatīvām ziņām, piemēram, problēmām ar kāda mācību priekšmeta apguvi vai konfliktu ar citu skolēnu.
Kā rīkoties šādā situācijā?
Būtiski atcerēties, ka skaidri spēles noteikumi nomierina cilvēkus un lielākais stresa faktors ir tieši neziņa. Vecākiem ir samērā ierobežotas iespējas uzzināt, kas ikdienā notiek skolā, taču skolotājs zina visu, tāpēc, jo veiksmīgāk skolotājs samazina vecāku neziņas daļu, jo mazāk satraukuma būs komunikācijā. Tehnoloģijas šajā ziņā var būt ļoti noderīgs instruments – daloties ar pedagogu un bērnu iespaidiem par notiekošo skolā, vecākiem ir iespēja justies iesaistītiem un piedalīties skolas dzīvē. Uz šīs bāzes var veidot cieņpilnu komunikāciju arī par negatīviem jautājumiem.
Izkāpšanas no drāmas trijstūra lomām
Runājot par cieņpilnas komunikācijas veidošanu, ar pedagogiem nodarbībās pārrunājam Karpmana jeb drāmas trijstūra lomas: upuris, varmāka un glābējs. Ja vecāki kaut ko pārmet pedagogam, viņš nonāk upura lomā. Tad situācijā iesaistās bērns, kurš sajūtas vainīgs pie radušās situācijas un mēģina parādīt vecākiem, ka viss nav nemaz tik slikti. Tādējādi bērns kļūst par glābēju attiecībā pret pedagogu, bet vienlaikus arī par agresoru attiecībā pret saviem vecākiem, jo apstrīd viņu pozīciju. Tad upura lomā nonāk vecāki. Eiropas Tālmācības centrā piedāvājam kursus pedagogiem, kuros mācāmies, kā izkāpt no šīm lomām, kā nesaasināt situāciju un izjaukt trijstūri, kā atrast patieso sarunas priekšmetu un runāt par racionāliem faktiem un notikumiem, atmetot emocijas.
Pareiza rīcība krīzes situācijās
Pedagogiem bieži nākas būt novērotāja lomā, tāpēc ir svarīgi apgūt pareizu rīcības secību arī nepatīkamās situācijās.
Pamanot briesmas, svarīgi tās nekavējoties novērst, bet, piemēram, ja negadījums jau noticis, nepieciešams uzreiz sniegt palīdzību, bet darīt to neitrāli, uzreiz nemeklējot vainīgos.
Svarīgi arī operatīvi informēt vecākus. Tikai tad, kad sniegta palīdzība, var ķerties pie situācijas noskaidrošanas. Pēc tam var sākt risināt jautājumu – veikt pārrunas ar bērniem utt. Ja viss tiek izdarīts secīgi, bez pārsteidzīgiem spriedumiem, izpaliks daudzas negatīvas emocijas gan vecākiem, gan skolotājiem.
