Skolotāja: "Vecāku domāšanai jāpārslēdzas no bērna atzīmju kontroles uz atbalstu mācībās"

Mēs sūtam savus bērnus skolā, jo gribam sagatavot viņus reālajai dzīvei, attīstīt prasmes un iedot zināšanas, kas noderēs arī pēc skolas – gan augstskolā, gan vēlāk profesionālajā un ikdienas dzīvē. Mēs gribam, lai bērni izaug par personībām, kas spēj izsvērti un pārdomāti izvērtēt informāciju, pieņemt lēmumus un saprātīgi rīkoties. Mēs gribam, lai viņi prot domāt kritiski. Tāpēc skolotāju un vecāku uzdevums ir veidot tādu vidi, kurā kritiskā domāšana, līdzatbildība, radošums, lietpratība un citas “pieaugušo dzīvē” svarīgas prasmes ir vērtīgākas par atzīmēm. Viens no šīs vides stūrakmeņiem ir efektīva skolēnu snieguma vērtēšana, sniedzot kvalitatīvu atgriezenisko saiti.

Kritiskā domāšana – mūsdienu vērtīgākā prasme 

Globālo politisko notikumu un masveidīgas, bieži vien pretrunīgas informācijas apstākļos kritiskā domāšana ir ārkārtīgi svarīga gan pieaugušajiem, gan bērniem. Ar jēdzienu “kritiskā domāšana” mēs aptveram svarīgākās domāšanas prasmes, kuru attīstība tuvina spējai padziļināti, izsvērti, atbildīgi vērtēt un izprast lietas, tai skaitā izvērtēt uztverto informāciju, tās ticamību un arī attiecīgi rīkoties. 

Skolēni katru dienu skolā veic uzdevumus, kas rosina analizēt, vērtēt un jautāt, iedziļinoties, praktiski izmēģinot un izprotot lietu sakarības. 

Tāpēc ir tik svarīgi, ka par domāšanu un problēmu risināšanas prasmēm tiek domāts sistemātiski – mācību procesā un vērtēšanas procesā ar atgriezeniskās saites palīdzību. Ja mācību procesa sākumā skolēnam ir zināms, kāds rezultāts jāsasniedz stundas beigās, un ir zināmi kritēriji, ar kuru palīdzību paveiktais tiks novērtēts, skolēns, saņemot efektīvu atgriezenisko saiti, mācību procesā “aktivizē” kritiskās domāšanas darbību, kas noved pie attiecīgas rīcības.

Kamēr skolēns prasmes vēl tikai apgūst, skolotāja uzdevums ir palīdzēt skaidri apzināties, kas ir tas, ko bērns šobrīd cenšas apgūt, un sniegt tādu atgriezenisko saiti, kas palīdz bērnam izzināt, saprast, secināt un iemācīties vēl labāk.
 

No kļūdām nav jābaidās – tās ir jāpiedzīvo! 

Atzīmes nozīmi izglītības procesā veido mūsdienu skolēnu vecāku un vecvecāku pieredze. Un tā vēstī, ka atzīme ir fantastisks motivators! Atzīme ļauj ātri novērtēt situāciju, turklāt nereti komplektā nāk papildu stimuli – piemēram, “ja tev vidējā atzīme semestrī būs tāda vai tāda, Ziemassvētkos uzdāvināsim to un to”. Nenoliedzami iedarbīgi, taču tas ir ārējs motivators, bet arējā motivācija ir īslaicīga un pārstāj būt efektīva, tiklīdz beidzas apbalvošanas sistēma. Atzīme ir tikai virspusējs secinājums par apgūto, kas nemudina meklēt dziļāk.

Taču dzīvē mēs mācāmies tāpēc, ka gribam kaut ko sasniegt, nevis ārējas motivācijas dēļ. Jo ātrāk veicināsim bērnu izpratni par to, ka galvenais ir mērķis un ka pastāv līdzekļi, kā pie tā nokļūt, jo veiksmīgāk viņi izmantos savu potenciālu un sasniegs plānoto. Pirmsskolas izglītības iestādes šo pieeju jau sekmīgi īsteno, tagad tā jāpārnes arī uz skolas vidi. Kāpēc ir tā, ka bērni ļoti gaida skolas gaitu sākšanu, bet šī sajūsma drīz vien noplok? Uz skolu bērni dodas motivēti, jo zina, ka tur iemācīsies vēl vairāk; 1. klasē viss vēl ir puslīdz labi, bet tad pamazām bērns saprot, ka viņa vienīgais rīks ir atzīme. Reizēm skolotājs to ieliek, vērtējot subjektīvi, reizēm – par nesaprotamiem, neskaidriem kritērijiem, un bērns zaudē iekšējo motivāciju un apziņu, ka skola ir kaut kas labs. 

Turklāt pēdējos 20 gadus skola ir iedvesusi apziņu, ka kļūdīties nedrīkst. Taču kļūdas ir jāpiedzīvo, un no šīs pieredzes ir jāmācās tas, ka mēs spējam uzlabot savu sniegumu un parādīt to nākamajā līmenī. Ja pieaugušais bērnam parāda, kas sanāk labi un ko varētu darīt labāk, bērns iegūst pieredzi – ja plāns nestrādā, savu mērķi var sasniegt citādi, piemēram, uzlabojot plānu, sadarbojoties un mācoties no citiem, ņemot vērā ieteikumus. Ja šādas pieredzes nav, cilvēks neuzdrīkstas kļūdīties, un tiek iznīcināts viņa radošums. Tāpēc centīgie bērni, ja gribat – teicamnieki, – bieži vien uzdrīkstas runāt tikai tad, kad ir pilnīgi pārliecināti par savu atbildi, jo nevar atļauties saņemt sliktu atzīmi. Tāda pati pieeja turpinās arī nākamajos mācību līmeņos un citās dzīves jomās. Šādi cilvēki var iegūt labu izglītību, bet nekad neradīs jaunus risinājumus, nepieņems drosmīgus lēmumus un nemainīs pasauli – tikai tāpēc, ka viņiem ir bail kļūdīties.

Tukša uzslava nav atgriezeniskā saite, bet maldīgs ordenis par izcilību

Skatoties no pedagoga pozīcijām, atgriezeniskās saites sniegšana ir krietni sarežģītāka par atzīmes izlikšanu, jo daudz rūpīgāk un tālāk uz priekšu jāplāno mācību process: jau šodien ir jāzina, kas tiks darīts nākamajā un aiznākamajā stundā, pēc kādiem kritērijiem tiks vērtēts skolēnu sniegums. Tomēr palīdzēt bērniem kaut ko iemācīties var nevis ar sarkanas tintes, bet gan ar atgriezeniskās saites palīdzību. 

Tiesa, ir vieglāk pateikt, kādai tai nevajadzētu būt, nekā iedot gatavu recepti, kādai tai jābūt. Laikam jau galvenokārt skolotājiem vajadzētu izvairīties no izplūdušiem, neskaidriem teikumiem, liekas pļāpāšanas bez konkrēta kopsavilkuma un personīgiem aizskārumiem. Mums, pieaugušajiem, taču arī ir svarīgi, ka kāds pamana to labo lietu, kas mums ir izdevusies, un ierauga arī to, ko varētu uzlabot, turklāt mums jāmāk pateikt, kā izdarīt vēl labāk. Precīzi ieteikumi vienmēr ir efektīvāki par vispārīgiem uzmundrinājumiem no sērijas “malacis”, “tev izdosies” utt.  

Ikviens cilvēks sagaida uzslavas, bet tas nepalīdz augt: tukša uzslava ir kā ordenis, kas apliecina, cik fantastiski mēs esam, bet piena upe ķīseļa krastos iemidzina un rada maldīgu sajūtu par paša izcilību, nemudinot tiekties pēc tālākas izaugsmes.

Skolotājiem gan arī nevar daudz pārmest, īpaši tiem, kuri mācījušies padomju laikā, jo viņi paši nav guvuši pozitīvu atgriezeniskās saites pieredzi. Vairums to negūst, arī strādājot skolā, jo stundas vērošanas rezultāts visbiežāk ir nevis kvalitatīva atgriezeniskā saite, bet gan nosodījums par to, kas izdodas ne tik veiksmīgi. Neviens skolotājs nevar iemācīt sadarbību, ja pašam nepatīk sadarboties, un nevar demonstrēt dabisku, labu atgriezenisko saiti, ja pats to nav pieredzējis. Tāpēc skolotājiem ir jāgūst šāda pieredze – profesionālās pilnveides kursos, jogas nodarbībās, mafinu meistarklasēs, gleznošanas darbnīcās, sporta treniņos un jebkur citur, kur vien rodas iespēja pašiem apgūt jaunas prasmes.

Skolēni ir pārmaiņas visātrāk pieņemošā sabiedrības daļa 

Skolēni jebkurā vecumā ir viselastīgākā, pārmaiņas visātrāk pieņemošā un mainīties visspējīgākā sabiedrības daļa – ja radīsim atbilstošu vidi, bērniem un jauniešiem ar jauno vērtēšanas sistēmu problēmu nebūs. Ar pieaugušajiem ir citādi. Pats galvenais, kam jāmainās, ir sabiedrības attieksme pret mācību sasniegumu vērtēšanu, un tas nav iespējams, kamēr vecāki turpinās paģērēt vienu konkrētu atzīmi un nesapratīs, ka mācīšanās ir process, kurā bērns gūst pieredzi, kļūdās un mācās, kā savu sniegumu uzlabot. 

Daudzus vecākus uztrauc tas, ka jaunā vērtēšanas sistēma neparedz skolēniem iespēju labot atzīmes, kas viņiem nepatīk. Taču viņi paši nav pieredzējuši, ka mācīšanās notiek mācību procesā, nevis tad, kad jau ir saņemts vērtējums. Šo pieeju gribētos mainīt un mudināt vecākus atbalstīt gan skolēnus, gan skolotājus, E-klasē biežāk jautājot nevis to, kādas būs viņu bērnu atzīmes pirmajā semestrī, bet gan interesējoties, kā viņu bērni tiek galā ar mācībām, kas vajadzīgs snieguma uzlabošanai un kā viņi paši tajā var palīdzēt.