Izglītības eksperte nosauc trīs soļus, kā skolām celt savu pedagogu kompetenci. Un tie nav ierastie profesionālās pilnveides kursi!

Dace Namsone akcentē: ja profesionālās pilnveides mācības netiks transformētas, cerētās pārmaiņas izglītībā un augstākus mācību rezultātus sasniegt būs grūti. 

“Pastāv jēdziens – skola kā mācīšanās organizācija. Tas nozīmē, ka skolā visu laiku visi mācās – ne tikai skolēni, bet arī skolotāji. Mācīšanās ir skolas kultūras daļa. Nav tāda limitētā zināšanu daudzuma, ko skolotājam vajag lekciju veidā noklausīties, lai beidzot visu zinātu. Izglītības nozarē nemitīgi nāk klāt jaunas zināšanas par to, kā ir gudrāk rīkoties. Izglītība ir process un profesionāla refleksija, kā darīt labāk,” uzsver Dace Namsone, “pedagogu profesionalitātes uzturēšanai nepietiek ar 12 stundu lekcijām gadā. Atslēga ir – ilgtermiņa mācības, kuru centrā ir mācību stunda.”

Izglītības eksperte, LU SIIC vadošā pētniece un monogrāfijas “Datu zinātība skolai” zinātniskā redaktore un līdzautore Dace Namsone nosauc trīs soļus, kas veicami, lai pedagogu profesionālā pilnveide sniegtu ievērojamu ieguldījumu skolēnu mācību sasniegumos.

1.    solis. Plānot profesionālo pilnveidi atbilstoši katra skolotāja mācīšanās vajadzībām

“Dati liecina, ka Latvijā pastāv ievērojamas atšķirības mācīšanā. Ja atšķirības ir lielas, tad viens profesionālās pilnveides veids visiem neder – šāda pieeja nevar nest veiksmīgus rezultātus. Taču šobrīd visiem tiek piedāvāts un mācīts viens un tas pats,” uzsver Dace Namsone. 
 

• Kas jāmaina: katram skolotājam jāapgūst tieši tās prasmes, kuru viņam trūkst vai ir jāuzlabo un kas varētu dot vislielāko pievienoto vērtību skolēniem. 
   

Profesionālajai pilnveidei ir jāpalīdz katram skolotājam virzīties uz priekšu – darīt labāk, sākot no konkrētā brīža mācīšanas prakses. Taču vispirms ir jānoskaidro: kādas ir katra skolotāja profesionālās mācīšanās vajadzības.
 

“Problēma ir tā, ka tikai dažās skolās ir metodiķi un skolās praktiski nav personāla, kas strādā kā tiešie vadītāji vai profesionālā atbalsta personas skolotājiem. Maldīgs ir uzskats, ka tādi ir vajadzīgi tikai jaunajiem skolotājiem. Piemēram, šobrīd Latvijas skolās tiek mainīta mācīšanas pieeja un tātad sagaidām, ka skolotāji darīs lietas, ko nekad nav mācījušies darīt. Apgūt to var, taču tāpat kā ikvienā situācijā, kurā cilvēks apgūst ko jaunu, ir nepieciešama atgriezeniskā saite. Kurš šo atgriezenisko saiti skolotājam profesionāli var iedot? Ja vēlamies tādus mācību sasniegumus kā Singapūrā, Somijā, Apvienotajā Karalistē vai citās valstīs ar līdzvērtīgiem rādītājiem, ir vajadzīgi mācību vadītāji, kas ar pedagogiem veido profesionālu sarunu, veic izvērtēšanu, sniedz refleksiju. Neieviešot šādas atbalsta personas pedagogiem, skolotāju prakses maiņu būs grūti panākt.”

2.    solis. Definēt savas izglītības iestādes pedagogu profesionālās pilnveides mērķi
 

Katram skolotājam vai skolas vadītājam būtu jābūt atbildei uz jautājumu: ko vēlos panākt, apmeklējot konkrēto profesionālās pilnveides pasākumu? Ko tas dos skolēniem? Kas uzlabosies? “Jautājums ir: vai tiek domāts par to, ka jāmācās un jāapmeklē kursi tādēļ, lai turpmāk ikdienā savu darbu darītu labāk? Mērķa trūkums ir milzīga problēma. Ja nav skaidri definēta mērķa, tad nav arī profesionālās pilnveides ietekmes,” skaidro Dace Namsone. 

• Kas jāmaina: realizējot profesionālo pilnveidi, jāiegūst dati par sasniegto. Pilnveide jāturpina, balstoties uz datiem.
   

Pētniecībā ietekmi mēra četros līmeņos: 1) dalībnieku apmierinātība – vai patīk lektors, norise u.c. un vai gribētu šādus kursus apmeklēt vēlreiz, 2) vai dalībnieki ieguva jaunas zināšanas, 3) vai dalībnieki apguva jaunas prasmes, 4) vai pēc mācībām reāli praksē ir notikušas pozitīvas pārmaiņas, 5) kā notikušās pārmaiņas ietekmē skolēnus. 

“Ikvienu no minētajiem ietekmes līmeņiem var izmērīt. Kā to izdarīt, mēs kopā ar LU SIIC pētnieku grupu esam aprakstījuši monogrāfijā “Datu zinātība skolai”. Tāpat esam aprakstījuši, kā plānojama profesionālās pilnveides programma – skaidri zinot, uz kuru no ietekmes līmeņiem tiks strādāts,” izklāsta Dace Namsone.  Viņa uzsver: skolā ir jābūt mehānismam, kur skolotāja sniegumam tiek sekots līdzi un par darbu skolotājs saņem atgriezenisko saiti. “Lieliski, ka jau šobrīd Latvijā ir skolas, kas veido lielas mācīšanās konsultantu grupas – profesionālā atbalsta grupas skolotājiem.” 
 

3.    solis. Pārliecināties, ka profesionālās pilnveides rezultātā notiek pārmaiņas
 

“Daudzu valstu, tostarp Latvijas, problēma ir – tiek tērēts apjomīgs budžets pedagogu profesionālajai pilnveidei, nepārliecinoties par to, vai ieguldījums nes rezultātus un cerētās pārmaiņas,” teic LU SIIC izglītības eksperte. Viņa norāda, ka vajadzētu būt skolas vidē balstītām mācībām, kuru centrā ir mācību stunda, nevis tādai formai, kāda tā lielākoties ir šobrīd: skolotāju sūtīšanai uz kursiem.
 

• Kas jāmaina: jāievieš prakse ar regulāriem pētījumiem profesionālās pilnveides ietekmes mērīšanai. 
   

“Izaicinājums ir: kā panākt ietekmi uz praksi. To nevar panākt, vienkārši uzzinot kaut ko jaunu. Jo jautājums nav par to, ko es zinu, bet gan par to, ko es katrā mācību stundā daru ar to, ko es zinu. Noklausoties lekciju, tikai visapzinīgākie skolotāji mēģina un spēj savā praksē bez atbalsta ko reāli mainīt.”

Par monogrāfiju “Datu zinātība skolai”

Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra (LU SIIC) pētnieku grupa izdevusi monogrāfiju “Datu zinātība skolai”, kas pievērš uzmanību datu pratībai, lai sekmētu datos balstītu lēmumu pieņemšanu skolās. Monogrāfijas “Datu zinātība skolai” autori ir Dace Namsone, Ģirts Burgmanis, Kārlis Greitāns, Pāvels Pestovs, Ilze France, Marta Mikīte, Ilze Saleniece, Solvita Lazdiņa, Eve Dage-Krūmiņa un Ildze Čakāne. Ikvienam interesentam monogrāfija elektroniskā formātā pieejama šeit.