"Tā ir ļoti liela kļūda, mierinot teikt: “Viņi tevi ļoti mīlēja, bet…” Kā ar bērnu runāt par adopcijas faktu?

Bieži vien par adopcijas slēpšanas iemesliem kļūst pašu vecāku emocionālās traumas un sabiedrības spiediens. Adoptētājiem var būt grūti dalīties ar adopcijas faktu un savu pieredzi, jo viņi jūtas nedroši par citu cilvēku reakcijām. Tomēr ir svarīgi runāt par adopciju kā par iespēju nevis nepiepildītu sapni, būt godīgiem pret sevi un bērnu, palīdzot viņam pārvarēt emocijas, kas ar adopciju saistītas, esot blakus šeit un tagad.  
 

Adopcijas centrā ir bērns

Ir nozīmīgi, lai bērns uzzina patiesību par savu izcelsmi un apzinās savu identitāti, taču, no otras puses, jājautā – kāpēc mēs šo informāciju padarām par tik grandiozu un dramatiski nozīmīgu? 

Sabiedrībā jānormalizē doma, ka bērni ģimenē ienāk dažādos veidos, un adopcija ir viens no tiem. Vecākiem ir jāspēj būt atklātiem par šo procesu gan ar bērniem, gan ar saviem tuvākajiem, lai izvairītos no pārsteigumiem un pārpratumiem, ja tas nāktu atklātībā neplānotos apstākļos. Tas veicina veselīgu attiecību veidošanos gan ģimenē, gan ar apkārtējiem. 
 

Adopcijas gadījumā identitāte nav tikai jautājums, uz kuru jāsniedz atbildes ģimenē ienākušajam bērnam. Vispirms tas ir jautājums arī par pašu vecāku identitāti. Proti, vecākiem jānonāk kontaktā ar savu identitāti, apzinoties, ka viņi nav nedz labāki, nedz sliktāki par bērna iepriekšējiem jeb bioloģiskajiem vecākiem, un tagad viņi ir bērna vecāki.

Droša identitātes pozīcija ir spēka pozīcija. Tā lielākoties nav citus noniecinoša, tā ļauj brīvi runāt, būt atklātam un radīt bērnam drošu vidi, kurā augt. 

Zinot par adopcijas faktu, agri vai vēlu bērns uzdos jautājumus. Tas ir būtiski, jo veicina viņa emocionālo attīstību un sapratni par notikušo. 

Atklātība un godīgums ir būtiskas vērtības, kas jāievēro, runājot par adopciju. Ja bērns uzdod jautājumus, uz kuriem vecākiem nav atbildes, viņiem nevajadzētu baidīties atzīt savu nezināšanu un izdomāt faktus par bioloģisko ģimeni tikai tādēļ, lai bērnam pastāstītu izdomātu stāstu. 

Vecākiem, kuri adoptē, savā starpā jāizrunā, kāda informācija objektīvi viņiem ir pieejama, ko viņi patiešām zina. Kāpēc tas ir svarīgi? Reizēm vecāki uz bērna jautājumiem sniedz atbildes, par kurām bērns jūtas satraukts vai dusmīgs. Tad vecāki cenšas aizpildīt bērna neziņu ar informāciju, lai justos labāk. 

Tā ir ļoti liela kļūda, mierinot teikt: “Viņi tevi ļoti mīlēja, bet…” Taču mēs to nezinām. Un tas ir sirsnīgākais, ko vecāks var pateikt – atzīt, ka arī viņam nav zināma visa informācija. Nākamais solis ir visgrūtākais – palīdzēt bērnam pārstrādāt to, ka viņš nezina.

Iespējams, nezina, kas ir bioloģiskie vecāki, un pat, ja zina, kas viņi ir, bieži nezinās motīvus, kāpēc bioloģiskie vecāki nav spējuši par viņu parūpēties.  Grūtākais ir vecākiem pieturēties pie tā, ko viņi zina, nespekulēt, nebaidīties pateikt – man nav atbildes uz šo jautājumu, bet es tev varu palīdzēt ar kaut kādām fantāzijām, ar jūtām, kas tev šobrīd ir, es varu būt tev blakus. 

Tas ir svarīgi, lai bērns justos droši un saprasts. Piešķirot bērnam telpu, kurā viņš var dalīties ar savām jūtām un domām, tiek radīta iespēja viņam izprast un emocionāli apstrādāt savu pieredzi. 

Adoptētāji nevar izmainīt to, ka bioloģiskie vecāki ir atstājuši bērnu, tādēļ ir svarīgi palīdzēt bērnam pārdzīvot šo zaudējumu. 

Vecākiem jābūt gataviem, ka bērns var izjust bezpalīdzību un neskaidrību, un tas, kā adoptētāji spēj atbalstīt viens otru, ir izšķiroši svarīgi. Būtiskākais adopcijas stāsta atklāšanā vecākiem ir neuztvert sevi kā adoptētājus, bet gan kā vecākus. Vecāku pienākums ir iedot labāko bērniem, savu iespēju robežās sargāt viņus, un radīt drošu vidi bērna emocijām, tai skaitā tām, ko rada jautājumi par viņa identitāti.

Ir svarīgi, lai adoptētāji koncentrētos uz bērna tagadni un nākotni. Ja bērns jūtas droši un atbalstīts, viņš būs gatavs izprast savu pagātni un uzdot sarežģītākus jautājumus, kad būs emocionāli gatavs tam. Tādēļ, lai veiksmīgi veidotu attiecības ar adoptēto bērnu, ir nepieciešams radīt stabilu un drošu vidi, kurā viņš var justies pieņemts un mīlēts.

Ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons