"Ne visi bērni iederas klasē!" Psihiatrs Gunārs Trimda stāsta, kāpēc tā un ko darīt

Katrs bērns ir atšķirīgs, un viņa vajadzības nosaka ne tikai diagnoze, svarīga ir arī skolas vide, pedagogu attieksme, ģimenes situācija un emocionālā pieredze. Tāpēc, izvēloties piemērotāko izglītības formu, ir svarīgi analizēt katra bērna individuālās vajadzības. 

Ir situācijas, kad bērniem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu vai autiskā spektra traucējumiem labāk mācīties tālmācībā, kā arī ir situācijas, kad ar šīm pašām diagnozēm labāk mācīties klātienē. Diagnoze ir tikai viena daļa no tā, kas ietekmē  katra skolēna individuālās vajadzības. 

'

Situācijas ir dažādas, un svarīgu lomu spēlē ne tikai paša bērna psihiskās veselības stāvoklis, bet arī skolas vide, tās resursi, pedagoga attieksme un, protams, paša bērna ģimenē un apkārtējā vidē notiekošais – attiecības starp vecākiem un attiecības starp vecākiem un bērniem. Tāpat jāņem vērā situācijas, kad bērns nokļuvis krīzes centrā vai dzīvo audžuģimenē.
 

Bērnu psihiatrijas praksē samērā bieži varu redzēt, ka, uzsākot mācības tālmācībā, bērni un pusaudži, kuriem bijuši dažādas psihiskas grūtības, jūtas mierīgāk, sāk uzlaboties garastāvoklis, miegs, mazinās dažādas neirotiskās izpausmes – trauksme, nemiers, uzmācības. Tāpat pieaug arī pašvērtības sajūta, jo uzlabojas sekmes un rodas sajūta “es to varu”, “man tas labi padodas”. 

Svarīga ir arī pieredze, kas iegūta, mācoties klātienē. Lielu lomu spēlē skolotāji – ja pedagogs spēj atrast kopīgu valodu ar skolēnu, ir lielāka iespēja, ka bērns jutīsies pieņemts un saprasts, bet, ja pedagogs paceļ balsi, nav elastīgs, savu mācību priekšmetu pasniedz bezpersoniski, bērnos var radīt pat bailes. 

Tāpat arī jāņem vērā, ka tas var būt traumatiski bērniem, kuri jau iepriekš piedzīvojuši emocionālu un fizisku vardarbību, vai arī, ja skolotājs atgādina vecāku, kuram arī ir skaļa balss, kurš nezina, kas ir kompromisi, un kurš ar bērnu veido tikai funkcionālas, formālas attiecības. Uzreiz varu teikt, ka atrast individuālu pieeju ar ikvienu skolēnu nav viegli. 

Nāk prātā kāds skolotājs, kurš strādāja skolā bērniem ar īpašām vajadzībām. Viņa vadītajās stundās skolēni piedalījās ar interesi un centās apzinīgi pildīt mājas darbus. Skolēnu motivācija mācīties lielā mērā bija šī pedagoga radīta, bet ar laiku skolotājs sāka “izdegt”, lietot antidepresantus un pat bija spiests pamest darbu.

Diemžēl ir gadījumi, kad skolotājs publiski klases priekšā kaunina un vaino skolēnu, citiem klasesbiedriem sakot, ka “viņš ir huligāns un ar tādiem draudzēties nevajag!”. Ja bērnam jau tā ir zems pašvērtējums, šāda situācija var būt ļoti traumatiska, jo publiski tiek uzlikts zīmogs – “tu esi slikts, tu neesi attiecību vērts”. 
 

Ir svarīgi pēc iespējas agrāk saprast katra bērna vajadzības. Te lielu lomu spēlē savlaicīga vēršanās pie speciālistiem, ja tiek pamanīts, ka bērns neattīstās atbilstoši savam vecumam – ir aizkavēta valoda, nav intereses par rotaļāšanos ar citiem bērniem u.c., kā arī skrīnings jeb uzraudzība no pašu speciālistu puses, veicot attiecīgos testus un izmeklējumus. Diemžēl, ja ir runa par bērnu agrīnās attīstības un psihiskās veselības stāvokļa skrīningu Latvijā, tad var teikt, ka tas nav pietiekošs. Savā ārsta praksē redzu gadījumus, kad smagus bērna psihiskās veselības traucējumus pamana tikai pirmsskolas darbinieki. 
 

Atgriežoties pie piemērotākās mācību formas izvēles, jāuzsver, ka iekļaujošās izglītības īstenošanai tradicionālajās skolās trūkst resursu. Trūkst ne tikai pedagogu, bet arī speciālo pedagogu, pedagogu palīgu, logopēdu u.c. 

Te lielu lomu spēlē ieguldītais darbs un atalgojums, kas par šo darbu tiek saņemts vai drīzāk nesaņemts. Vēl svarīgas ir arī zināšanas par bērna un pusaudžu psihiskās veselības attīstību un traucējumiem, kuras daudziem skolā un bērnudārzā strādājošiem tomēr nav pietiekamas. Tiek uzskatīts, ka parastajā skolā ir lielākas iespējas socializēties, bet patiesībā socializēties un draudzēties ar apkārtējiem var arī bērni, kuri mācās tālmācībā. 

Manuprāt, aizliegt tālmācību nav nepieciešams. Tālmācībā skolēns arī var tik pat labi mācīties un socializēties. Arī par ideju noteikt konkrētus izņēmumus, kādos gadījumos atļaut mācīties tālmācībā, esmu skeptisks – nevar izstrādāt precīzas, definētas situācijas, kurās noteikti būtu nepieciešama tālmācība vai klātienes mācības. Katrs bērns un situācija ir atšķirīga. 

Taču svarīgi, lai, neatkarīgi no tā, kādā formātā bērns mācās, ja viņam ir kādas psiholoģiskas grūtības, tiek meklēta speciālista palīdzība. Ja bērns klātienes skolā saskāries ar bulingu, arī pēc pāriešanas uz tālmācību nepieciešams apmeklēt bērnu psihiatru un saņemt psiholoģisko palīdzību. Pat ja bērnam mācīties šādā formātā ir vieglāk, palikušas piedzīvotās traumas radītās ciešanas, kuras bez psiholoģiskās palīdzības nekur nepazudīs.