Psiholoģe I.Tunne: Krīze - šausmas vai pāreja jaunā kvalitātē?

Sarunu līmenī mēs ik dienas dzirdam vārdus „bezdarbs”, „krīze”, „slimības”, „veselības aprūpes problēmas”, „atbrīvošana no darba”... Mēs par to domājam, attiecinām to uz sevi un sākam sliktāk justies... Mēs to pārnesam uz tuviniekiem, par to runājam ģimenē, darbavietā. Kultivējam šīs idejas un virzām sabiedrisko domu. Paši vien, daļēji neapzināti, piedalāmies šīs attieksmes veidošanā...

Psiholoģijas klasiķi gadiem ilgi pētījuši sabiedrības attīstības procesus un indivīdu savā ontoģenētiskajā (viena cilvēka dzīves) attīstībā. Termins „krīze” šajā izpratnē attiecināts uz pāreju jaunā kvalitātē. Cilvēka dzīves ciklu raksturojot, mēs lietojam apzīmējumus „jūtīgie” un „kritiskie periodi attīstībā”. Jūtīgie jeb sensitīvie periodi ir labvēlīgi attīstībai — cilvēks mācās komunicēt, rāpot, staigāt, skaitīt pirmos dzejoļus, lasīt, zīmēt un daudz ko citu. Turpretī kritiskie periodi ir, vienkārši sakot, augšanas grūtības, kad esam sākuši dzīvot jaunā attīstības stadijā, bet pēc būtības īsti neesam tam gatavi, jo pietrūkst prasmju, pieredzes un mācēšanas rīkoties. Piemēram, bērns šādā situācijā jūtas slikti, jo viņš jau grib būt liels un patstāvīgs, tomēr vecāki saka: „Tu vēl esi mazs, tu neesi tam gatavs” — un vecāku vārdus apliecina arī bērna pieļautās kļūdas. Ko dara bērns, izjūtot visu iepriekš minēto? Viņš apliecina sevi, cīnās, strīdas pretī un meklē izeju, paliekot pie sava, vai arī pakļaujas vecāku spēkam... Cīņas spars, pašsaglabāšanās jeb izdzīvošanas instinkts slēpjas cilvēka būtībā, par to daudz rakstījis Z. Freids, analizējot apziņas un zemapziņas savstarpējās attiecības.

... bērns šādā situācijā jūtas slikti, jo viņš jau grib būt liels un patstāvīgs, tomēr vecāki saka: „tu vēl esi mazs, tu neesi tam gatavs”.

Šo stāstu man gribas attiecināt uz mūsdienu situāciju un daudzu cilvēku pašizjūtu šajā laikā. Par krīzes cēloņsakarībām varētu runāt atsevišķi, taču mūs visus vairāk interesē, kā rīkoties, lai izdzīvotu. Iespējams, tieši šāda apstāšanās, lai padomātu, ir ļoti veselīga mums visiem, kas patērētāju sabiedrībā uzņēmuši lielu ātrumu un savu laiku veltījuši, lai pelnītu un tērētu, pelnītu, tērētu un uzkrātu... Taču šajā steigā bijām aizmirsuši, ka lielākā vērtība ir cilvēku savstarpējās attiecības: mīlestība, līdzcietība, tolerance un drauga plecs grūtā brīdī. Esam nonākuši situācijā, kad radušies lieliski apstākļi vērtību pārvērtēšanai un jaunas vērtību sistēmas veidošanai.

Cilvēks ir emocionāla būtne, kura allaž tiecas pēc komforta, kas var būt gan materiāls, gan garīgs. Tad, lūk, šis ir brīdis, kad jācer — garīgums atgriezīsies prioritāšu saraksta augšpusē. Grūtībās mēs allaž kļūstam gudrāki un stiprāki, acīmredzot pienācis īstais laiks. Saprotams, ka daudzi no mums domā, cik ļoti apnicis cīnīties par elementāru cilvēka cienīgu dzīvošanu... Taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka līdzās mums atrodas bērni, kuri vēro un mācās no mūsu pieredzes, mācās emocionāli reaģēt, mācās izprast, kas notiek, mācās domāt un pieņemt lēmumus. Bērni ir tie, kas turpinās mūsu iesākto, tāpēc viņu izpratnes līmenī mums noteikti jāskaidro notiekošais un jāatrod izeja vai risinājums katrā ģimenē. Šajā procesā vienmēr piedalās emocijas, prāts un griba.

 ... steigā bijām aizmirsuši, ka lielākā vērtība ir cilvēku savstarpējās attiecības – mīlestība, līdzcietība, tolerance un drauga plecs grūtā brīdī.

Rodas jautājums: kā pārveidot negatīvo enerģiju un emocijas pozitīvā attieksmē pret notiekošo un izmantot to lietderīgi? Tieši vajadzības un to apmierināšana vai neapmierināšana izraisa mūsu emocijas. Ja mēs neesam paēduši, esam nosaluši un pamesti savās problēmās — jūtamies briesmīgi, taču atliek satikt kādu labu draugu un pie pusdienu galda izstāstīt, kas notiek, iegūt vajadzīgajā brīdī atbalstu, un liekas, ka esam gatavi jaunam startam...

Amerikāņu psihologs K. Izards uzsver fundamentālo emociju, tādu kā interese, satraukums, bailes, ciešanas, dusmas, nicinājums, vainas apziņa u. c., nozīmi mūsu emocionālo stāvokļu radīšanā. Piemēram: trauksmainība ietver vairāku šo emociju apvienojumu un traucē cilvēkam aktīvi domāt un rīkoties. Tāpēc mūsu iespējās ir ietekmēt savu emocionālo stāvokli, kombinējot tajā pārliecību, drošību, nosvērtību, mīlestību, optimismu un vēlmi rīkoties.

No bezizejas var nebūt nevienas izejas, bet tik pat labi var būt vismaz divas vai trīs izejas.

No bezizejas var nebūt nevienas izejas, bet tikpat labi var būt vismaz divas vai trīs izejas. Viss atkarīgs no mūsu attieksmes un prasmes meklēt un saskatīt iespējas. Viegli pateikt, bet kā to izdarīt? Mēs varam runāt ar citiem cilvēkiem, varam mācīties no tiem, kam izdodas, un noteikti varam atrast izeju... Ja vajadzības tiek apmierinātas, mēs jūtamies veseli, priecīgi, varam radoši darboties un ar optimismu raudzīties pasaulē.

Lai tā notiktu:
•     apzināsimies situāciju, darīsim visu, lai labāk izprastu realitāti, uztversim kritisko periodu kā iespēju pāriešanai jaunā kvalitātē;
•     veidosim savu emocionālo stāvokli no ticības, pārliecības un mīlestības;
•     runāsim atklāti ar saviem bērniem par visu, kas notiek, uzsverot, ka turpmāk pieaugušiem būs vairāk jāstrādā, bērniem čaklāk jāmācās, tas viss ir uz labu;
•     noticēsim, ka mēs, katrs individuāli, varam ietekmēt savu dzīves kvalitāti;
•     pārrunāsim problēmas ar draugiem, kuri ir veiksmīgi, uzklausīsim viņu viedokli;
•     plānosim, kā uzlabot savu dzīvi;
•     atcerēsimies, ka daba ikvienam no mums piešķīrusi „kredītu”, lai mēs paaugstinātu savu iespēju līmeni;
•     nepietiek izvēlēties vērtības un apzināties, kas jādara, svarīgi atrast gribasspēku un ķerties pie ideju īstenošanas jau tūlīt;
•     dzīvosim savu vislabāko dzīvi arī krīzes apstākļos!

Autore: Dr.psych., mag paed. Ineta Tunne

Autores raksti portālā:

Mūsu bērns homoseksuālis! Ko darīt?

Mans bērns nemācās... Ko darīt?

Paraugies ar izpratni uz emo un gotiem