Vai viegli būt jaunam 2, jeb grautiņš Vecrīgā...

Nevarētu teikt, ka sižets manī izraisīja kaut kādas pārdomas vai vēlēšanos pārvērtēt vērtības. Galvenokārt man patika kadri, kuros bija redzams koncerts. Pērkons tolaik bija mītisks veidojums, un redzēt vaigā cilvēkus, par kuriem mēdza runāt, sajūsmināti sačukstoties, bija vērts. Vārdu sakot, nekādus tālejošus secinājumus no šīs filmas es neizdarīju. 13 gadu veciem pusaudžiem tas nav diez cik raksturīgi. Tie puiši un meitenes šķita kā varoņi, kam vara nodarījusi pāri, lai gan patiesībā viņi vienkārši dzērumā izdemolēja vilcienu... Būtu interesanti Vai viegli būt jaunam tagad noskatīties vēlreiz — uz Doma laukuma notikumu fona.

Būtu interesanti Vai viegli būt jaunam tagad noskatīties vēlreiz – uz Doma laukuma notikumu fona.

Ja godīgi, man nav ne jausmas, kas bija tas, ko mēs redzējām. Domāju, ka mēs to arī neuzzināsim. Tā varēja būt nejaušība, pūļa instinkts, ieplānota akcija vai provokācija — mēs uzzināsim tikai to versiju, kas varai šķitīs vispiemērotākā. Ja tai liksies, ka tas ir pamats patrenkāt lokālos ekstrēmistus, novels vainu uz viņiem (un tā varētu arī būt patiesība), ja gribēs, lai šis notikums nav saistīts ar politiku, paziņos, ka viens pilsonis N, metot pirmo akmeni, izraisīja nekārtības (arī tā tas varētu būt)... Grūtāk būs vandaliņu tieši sasaistīt ar mītiņa rīkotājiem, bet iespējams, ka mēģinās arī to (un arī tam es varētu noticēt).
Redzēsim. Tā ir politika, un ar patiesību vai taisnību tai nav nekāda sakara.

Mani uztrauc kas cits. Lielākoties Vecrīgas demolēšanā piedalījās pusaudži un jaunieši — skolēni un studenti. Tātad pilsoņi, kuri vēl nepelna, kuri dzīvo mammas un tēta maizē un kuriem tikai aptuveni ir nojausma, ka nauda no bankomāta nenāk tik, cik gribas, bet tik, cik ir. Tik, cik ir nopelnīta. Es iedomājos sevi to vecāku vietā, kas no rīta uzzināja, ka aizturēto skaitā ir arī viņu atvase vai — vēl „jautrāk” — sazīmēja viņu, demolējot policijas automašīnu vai laužoties dzērienu veikalā. Ko es darītu viņu vietā? Un ko man darīt, lai nekad nenonāktu viņu vietā?

Es iedomājos sevi to vecāku vietā, kas no rīta uzzināja, ka aizturēto vidū ir arī viņu atvase vai vēl jautrāk – sazīmēja viņu, demolējot policijas mašīnu vai laužoties dzērienu veikalā. Ko es darītu viņu vietā?

Manam dēlam ir astoņi gadi, un diezgan bieži mums sanāk parunāties par attieksmi pret materiālajām vērtībām. Tikko viņš pazaudēja mobilo telefonu, ko viņam uzdāvinājām uz 1. septembri. Tas bija ļoti labs mobilais telefons un viņam ļoti patika. Vismaz pirmos pāris mēnešus. Tad tas noripoja pa trepēm un zaudēja vizuālo pievilcību, ieķērās vāciņš un vairs forši šurpu turpu neslīdēja, un beigu beigās pazuda... Tā kā telefons viņam ir nepieciešams tālo pārbraucienu un mūsu sirdsmiera dēļ, līdz pat telefona nomaksas beigām viņš staigās ar kārtīgu, nesalaužamu, par viņam dzimšanas dienā sadāvināto naudu — apmēram 30 latiem — nopirktu telefonu ar divām funkcijām: zvanīt un sūtīt SMS. Iespējams, tā būs mācība, ka lietas jāsaudzē, — viens mazs solītis virzienā prom no Doma laukuma.

Es skaidri zinu, ka tas, ko es viņam stāstīšu, nebūs stāsts par taisnības cīnītājiem uz barikādēm, bet gan par to, ka tie apdzērušies puišeļi televizorā vienā vakarā, iespējams, sabojāja dzīvi sev un saviem vecākiem.

Un vēl mēs noteikti ar viņu pārrunāsim tās nakts notikumus, ko arī viņš redzēja un kas viņam likās kā aizraujošs kino. Es skaidri zinu, ka tas, ko es viņam stāstīšu, nebūs stāsts par taisnības cīnītājiem uz barikādēm, bet gan par to, ka tie apdzērušies puišeļi televizora ekrānā vienā vakarā, iespējams, sabojāja dzīvi sev un saviem vecākiem, ka atliek tikai vienu reizi nepadomāt un sekas var izrādīties fatālas. Un vēl skaidri zinu, ka man ir daudz, daudz savam dēlam vēl jāizstāsta, lai es varētu cerēt, ka mana sirds būs mierīga, ja kādreiz, kad viņš jau būs tajā vecumā, nedod, Dievs, atkārtosies kas līdzīgs...

Guntars Meluškāns

, draugiem.lv radošais direktors

Ja tev ir jautājumi par interneta drošību vai portālu draugiem.lv, vari tos jautāt Guntaram Meluškānam sadaļā:

Jautā speciālistam

.