Vecrīgas grautiņa seksuālie zemteksti

Seksuālā dimensija
Kas šajos notikumos ir seksuāls? Kāpēc par šiem notikumiem var runāt seksuālā dimensijā? 13. janvāra demonstrācija no pārējiem līdzīga satura pasākumiem ļoti atšķīrās, jo kopā bija sanākuši ne vairs sociālie mazohisti — pensionāru biedrības, medicīnas darbinieki, skolotāji —, kuri gadiem ir gatavi runāt par zemajām algām, slikto aprūpi, dažādu garantiju trūkumu. Bet līdz šim viss ir beidzies tikai ar runāšanu. Viņi tā arī nav bijuši gatavi savākties kopā un sasparoties streikam.

Nevainosim alkoholu
Šajā 13. janvārī kopā bija sanākuši cilvēki, kuri ne tikai spēja sanākt, bet spēja arī rīkoties. Daudzi no viņiem bija jauni, spēcīgi, motivēti vīrieši, kuri bija spējīgi stihiski organizēties. Tie bija cilvēki, kas nav pieraduši pakļauties, viņi nebaidījās, bija spējīgi pretoties varai, spējīgi šo varu ignorēt, spējīgi fiziskā veidā varai paust savu attieksmi, iemetot akmeni Saeimas logā. Turklāt ir atšķirība, vai iemest mazu akmentiņu vai mest bruģakmeni. Lai bruģī ieliktu akmeni, jāiegulda darbs, bet, lai dabūtu to ārā no klājuma šādā laikā ar kailām rokām, tas nav tik vienkārši, vismaz pirmo akmeni noteikti ne. Jā, tas bija stihisks process. Ja tas būtu plānots, katrs būtu paņēmis līdzi kādus instrumentus. Grautiņus novelt uz alkohola lietošanu, manuprāt, ir nekorekti, jo ar alkoholu vien ir par maz, lai cilvēki šādi rīkotos, uz agresiju kaut kas vienmēr izprovocē.

Pastāvošā vara viņam piedāvā kastrācijas pakalpojumu — viņa cieņas, spēka un enerģijas apgriešanu.

Par ko ir šis bruģakmens?
Pret ko tika vērstas darbības? Pret Saeimas, Valsts kases un Finanšu ministrijas ēkām. Kas tur ir tik simbolisks? Tad man jājautā: ko pastāvošā vara piedāvā šodienas cilvēkam, piemēram, jaunam vīrietim. Mana atbilde: pastāvošā vara viņam piedāvā kastrācijas pakalpojumu — viņa cieņas, spēka un enerģijas apgriešanu. Kā tas notiek? Un kāds tam sakars ar Finanšu ministriju un Valsts kasi? Tad iedomājieties vīrieti, kuram ir tradicionālas attiecības. Pēc kāda laika šajās attiecībās rodas bērns, kas ir dabiska lietu kārtība. Šie jaunie cilvēki, kuri ir mācījušies augstskolā, ir pārvarējuši dažādas grūtības savā dzīvē, ir attīstījušies, atraduši darbu, maksā nodokļus, ir kārtīgi pilsoņi. Tēlaini izsakoties, viņi ir kaut ko likuši Valsts kasē kā kopējā ledusskapī. Kas notiek tālāk? Kādā brīdī pāris vēlas ledusskapi atvērt un kaut ko izņemt ārā. Bet bērna piedzimšanas gadījumā kaut ko izņemt var tikai viens no pāra, bet nodokļus maksājuši ir abi. Jautājums: varbūt otram nevajag maksāt nodokļus? Varbūt labāk šo naudiņu ieguldīt mājas celtniecībā, biznesa veidošanā un citās lietās, kas šķiet svarīgas, nevis šo naudu vienkārši kaut kam atdot. Skumjākais, ka šī nauda nereti tiek atdota nevis tiem, kam tā tiešām vajadzīga, piemēram, pensionāriem, bet veselai ļaužu grupai, kura neuzņemas atbildību par savu rīcību, proti, valdībai. Un loģisks ir jautājums, kāpēc šādiem pāriem jāuztur, piemēram, sociālie dienesti, kuri nefunkcionē pietiekami efektīvi. No valdības puses tiek darīts viss, lai sociālo klientu slānis nemazinātos. Pazemojoši ir tas, ka no cilvēka iekasē nodokļus, bet tas nedod nekādas garantijas. Cilvēki ir aizvainoti arī par to, ka valsts negatavo cilvēkus ne darbam, ne ģimenei. Tātad — bruģakmens ir arī par to.

Pazemojoši ir tas, ka no cilvēka iekasē nodokļus, bet tas nedod nekādas garantijas.

Sievietes, atbalstiet!
Šie jaunie seksuālie vīrieši beidzot parādīja, ka nav ar mieru uzturēt konkrēto korumpēto sabiedrības daļu. Uzsveru, ka šie vīrieši ir seksuāli un reproduktīvi neapmierināti, jo viņiem ir jābaidās par katru dzimumaktu, ka sieviete varētu palikt stāvoklī, bet bērnu nav iespējams uzturēt. Ir saprotami, ka šie vīrieši kļūst dusmīgi. Un šajā brīdī ir svarīgi, lai arī sievietes neklusē, lai viņas pasaka, ka atbalsta savus vīriešus sociālajā cīņā. Tā ir briesmīga situācija — kad valstij tas ir nepieciešams, nodokļi tiek maksāti, bet, kad vajadzība rodas cilvēkam, nav, kur vērsties pēc padoma un palīdzības.

Kastrācija
Valsts valdošā šķira veic kastrāciju. Tas visvairāk izpaudās pirms kāda laika mēģinājumā aizliegt abortus un mēģinājumā aizliegt seksuālās minoritātes, šādā veidā noliedzot cilvēka seksualitāti, reproduktīvās tiesības un cilvēka brīvību. Tas, ka valsts noliedz seksuālās minoritātes, ir ziņa arī heteroseksuāliem — nedomājiet, ka varēsiet justies brīvi. Es kā heteroseksuāls cilvēks neredzu, ko man dod Rīga vai Latvija. Šis ieguldījums no valsts puses nav adekvāts tam, ko dod cilvēki valstij. Tie cilvēki, kas 13. janvārī devās ielās, tikai daļēji apzinājās šo seksuālo zemtekstu. Cilvēki vairāk sajuta šo kastrēšanas momentu. Patlaban jaunie, seksuālie vīrieši ir pateikuši, ka tas tā nebūs, viņi cīnīsies par tiesībām turpināties. Šim notikumam beidzot vienkārši bija jānotiek. Šāda spriedze nevar vilkties bezgalīgi. Uzskatu, ka Vecrīgas grautiņi ir vērtīgs ieguvums nākamajām paaudzēm kā apliecinājums mūsu cilvēku varēšanai. Tāpēc man ir gandarījums par tiem cilvēkiem, kas uzdrošinājās pacelt bruģakmeni.

Autors: Arturs Šulcs, seksologs