Krūtsbarošana sabiedriskā vietā – Latvijā un Zviedrijā

Domājams, ka, lai arī ar krūti barojošās mammas ļoti labi zina sabiedriskās domas kontekstu zīdīšanas jautājumos un sajūt apkārt valdošo attieksmi, bērni Latvijā tiks turpināti zīdīt arī sabiedriskās vietās. Ikviena zīdaiņa māmiņa pabaros savu mazuli, ja viņš vēlēsies ēst. Un joprojām māmiņas turpinās atrasties ārpus mājām ar bērniem. Taču, kā jau atzīmēju, sabiedrības attieksme un vide ne vienmēr Latvijā ir atbalstoša. Rīgā, piemēram, joprojām ir ļoti daudz kafejnīcu, kur nav atrodami bērnu barošanas krēsliņi. Šādas sīkas detaļas atspoguļo to, cik ļoti „gaidītas” šajās vietās ir ģimenes ar maziem bērniem.

Rīgā, piemēram, joprojām ir ļoti daudz kafejnīcu, kur nav atrodami bērnu barošanas krēsliņi.

Nenoliedzami, ka Zviedrijā šajā ziņā iespējams justies daudz ērtāk. Atgriežoties no divu mēnešu atpūtas Latvijā, man šķita, ka Upsalas ielās ir ļoti daudz mammu ar bērniem ratiņos. Patiesībā to ir daudz vienmēr, jo vide ir atvērta un pieejama. Nekādas grūtības nesagādā iekļūšana jebkurā veikalā, kafejnīcā un iestādē, nav jāsajūt „kaulaina acs” no sāna, kad kafejnīcā zīdi bērnu vai izbrīns, ja pajautā pēc bērnu sēdeklīša.

Jāatzīst, ka zināmi kuriozi piedzīvoti arī šeit. Reiz Ārlandas lidostā, reģistrējoties uz reisu, mēģināju noskaidrot, vai šeit ir bērnu zīdīšanas un autiņu maināmā telpa. Jau zināju, ka pārtinamie galdiņi ir ikvienā tualetē, taču nereti lidostās ir arī īpašas telpas, kur bez autiņbiksīšu maiņas iespējams bērnu pabarot un pat atguldīt gultiņā. Sieviete, kas reģistrēja mani lidojumam, tā savādi paskatījās, un uz jautājumu par speciālo telpu mammām ar bērniem, atteica: „Pie mums Zviedrijā bērnus var zīdīt visur!”. Es vēlāk klusībā iztēlojos, ka cilvēks, kas strādā pakalpojumu jomā, varētu atbildi formulēt nedaudz savādāk, piemēram: „Atvainojiet, bet mūsu lidostā nav šādas telpas.”

Man nav problēmu apsēsties uz soliņa lidostā un pabarot bērnu, ja viņš ir izsalcis. Taču, ja man būtu izvēles, es labprāt izmantotu īpaši iekārtotu telpu. Nedaudz nostāk no citu acīm, ja vien iespējams izvēlēties.

Sieviete, kas reģistrēja mani lidojumam, tā savādi paskatījās, un uz jautājumu par speciālo telpu mammām ar bērniem, atteica: „Pie mums Zviedrijā bērnus var zīdīt visur!”.

Man šķiet, ka zviedriem ir daudz naturālākas (nezinu, vai dabiskākas?) izjūtas par savu ķermeni. Es, protams, vispārinu.

Piemēri „iz dzīves”. Kādu rītu aizvedu Martinu uz tuvējo rotaļlaukumu ar smilšukasti. Drīz mums pievienojās kāda zviedru māmiņa ar savu trīsgadīgo meitu. Meita bija pilnīgi plikiņa, bet māmiņa bija izskrējusi laukā vienās vienīgās apakšbiksēs un T kreklā. Jāatzīst, ka rotaļlaukumu ieskauj vairākas mājas. Citu reizi redzēju, kā pastaigājas tēvs un aptuveni 10-12 gadus vecs dēls. Dēlam acīmredzot sagribējās uz tualeti, tādēļ viņš piegāja turpat parkā pie tuvējā koka un pačurāja. Parciņš nav no klusajiem. Visu laiku pastaigājas cilvēki un bērni spēlējas tuvējā rotaļlaukumā. Taču pavisam dažus soļus attālāk ir neliels meža puduris, kur es būtu sūtījusi savu puiku neatliekamu vajadzību gadījumā. Reiz Zviedrijā ciemojos kādā mājā, kur astoņgadīgs puika nekautrējās visu priekšā staigāt kails.

Ja es varētu izvēlēties, es vēlētos, lai mani bērni augtu vidē, kas būtu saprātīgs vidusceļš: neaizspriedumaina un labvēlīga attieksme pret ķermeņa dabīgajām norisēm un vajadzībām, taču saglabājot zināmu intimitātes piedevu.

Māra Simons

, mammām.lv reģistrētā māmiņa

Māra par sevi:

Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet nu jau septiņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā. Audzinām divus dēlus: manu astoņus gadus veco dēlu Andreju un deviņus mēnešus veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega deviņgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.