Inga Gorbunova: Vai sevi mīlēt ir viegli?

Es arī tikko aizvēru vienu pludmalē lasāmu grāmatiņu, kas beidzās ar uzaicinājumu nodoties kaislīgām jūtām pašai pret sevi. Uztverot kontekstā ar visu, ko tur izlasīju iepriekš, man turpmāk vajadzētu saprast, ka sievietēm, kas sevi patiesi mīl, pat zeķbikses plīst retāk, pūderkrēms klājas vienmērīgāk un acu kontūrlīnijas izdodas uzvilkt vienkārši satriecoši precīzi.
Bāc! Nu, protams, es neesmu nekāds izņēmums un ļoti, ļoti, ļoti gribu sevi mīlēt! Nav ne mazāko šaubu, ka tādā situācijā gan zāle liekas zaļāka, gan dzīve kļūst vēl daudzkārt interesantāka. Un reizēm tas man patiešām arī izdodas. Bet reizēm tomēr ne. Stāsts par sevis mīlēšanu patiesībā ir ārkārtīgi sarežģīts, un varbūt tieši attiecības pašai ar sevi prasa vislielākos ieguldījumus un vislielāko ņemšanos.

Latviešu sievietes kods
Lai saprastu, ka sevi ir jāmīl, patiesībā nav jālasa ne sieviešu žurnāli, ne viedo padomu krājumiņi. To var izlasīt jau Bībelē. Tomēr ar to, ka kaut ko teorētiski zini, ne vienmēr ir pietiekami.
Zini to “Čikāgas piecīšu” dziesmu par latviešu sievieti? Stipra kā Lāčplēsis, čakla kā bitīte un skaista kā... (aizmirsu konkrēti – kas, taču pilnīgi noteikti vispārākajā pakāpē!). Piedziedājums konstatē: nav viegl’ latviešu sievietei būt! Nu, ko lai saka – būt mītiska stiprinieka un kukaiņa krustojumam un vēl izskatīties tā, lai būtu patīkami pašai un citiem – tas tiešām ir sarežģīti. Tomēr tradīcijas vismaz šajā jomā ir dzīvas. Reizēm pat šķiet, ka grūtums mums būtu kāda ģenētiski iekodēta likteņa nolemtība. Kā ķīnietēm slīpās acis un afrikānietēm melnā āda, piemēram. It kā te, Latvijā, būtu kādas īpašas, nekur pasaulē nesastopamas lietas un procesi, ar kuriem galā var tikt tikai un vienīgi ārkārtīgi spēcīgas, ārkārtīgi čaklas un (ievēro!) katrā ziņā sieviešu dzimuma būtnes. Miera laikos. Kad vīrietis nav ne izsūtīts, ne izlūkos, ne partizānos, nedz arī kosmosa iekarojumos vai tamlīdzīgās nodarbēs. Jā, valstī ir krīze, to mēs zinām. Un tad? Ja tā godīgi – vai pirms krīzes bija citādi?

Mākoņu stūmējas vainas sajūta
Iedomājies situāciju! Kādudien tev sagribas vienkārši skatīties mākoņos un kā bērnībā iztēloties fantastiskas ainas un galvu reibinošus piedzīvojumus. Kaimiņiene, kura tajā brīdī liek burkās tomātus (vāra zapti, marinē sēnes), tevi, visticamāk, notur par sliņķi. Pa šo laiku, kamēr dirni ar pusizdzertu kafijas krūzi un blenz debesīs, viņa paguvusi ne vien pie tomātiem ķerties, bet arī sava vīra zeķes izmazgāt, nolasīt viņam lekciju par vakardienas alus pārtēriņu un aizskriet uz bodi pēc šodienas devas. A tu tik sēdi! Un vēl sarkanus nagus kājām nolakojusi... Kaimiņiene (mamma, vecmamma, vīramāte, draudzene) jau neko nesaka. Tikai šķindina savas burkas mazliet skaļāk, nekā būtu uzskatāms par normālu. Un tu sajūties vainīga. Par ko? Nupat taču mēģināji mazliet mīlēt sevi...
Nesākšu uzskaitīt visu, ko gaida no perfektas latviešu sievietes. Jāsaka gan – laikam ejot, prasības tikai augušas. Ar dabas doto skaistumu vairs nepietiks. Jābūt arī labi koptai, jāģērbjas stilīgi un jāpelna vairāk par minimālo. Nu, ja tev gadījumā nav neviena vaļasprieka, tad arī tu īsti nekvalificējies par latviešu sievieti.

Bet zini, sieviete jau, lai arī cik darbīga būtu, nav, kā tai reklāmā saka, ne trauku, ne veļas mašīna un nav arī bezmaksas piedeva pie cepeškrāsns.

Katrs pazīstam vismaz vienu sievieti, kurai tā dziesma varētu būt veltīta. Vienu rūpēs par visiem citiem izskrietu (nē izjoņotu!) dzīvi. Vienu cilvēku, kuram jautājums, kā mīlēt sevi, vispār nekad nav bijis aktuāls, jo vienkārši nav ienācis prātā. Es arī pazīstu lieliskas sievietes, kas skrējušas, skrējušas, skrējušas vīrietim un bērniem visu iespējamo un neiespējamo rūpējot un stellējot. Tas kļuvis tik ierasti, ka nevienam sen nenāk prātā ne pateikties, ne uzlielīt, ne arī kā citādi novērtēt. Bet zini, sieviete jau, lai arī cik darbīga būtu, nav, kā tai reklāmā saka, ne trauku, ne veļas mašīna un nav arī bezmaksas piedeva pie cepeškrāsns. Jā, viņa var ar pārliecību dziedāt līdzi tai “Čikāgas piecīšu” dziesmai. Bet... vai viņa ir laimīga? Ja uz mirkli iznāk atkrist krēslā, vai maz pamana, cik skaisti šodien mākoņi? Un, ja pamana, – ko tobrīd domā?

Mācies no vīrieša
Latviešu vīrietim šajā ziņā patiesībā ir paveicies. Viņš, tā pa lielam, var dzīvot, kā pašam patīk, un droši vien varētu itin labi padalīties pieredzē par to, kā pareizi un bez mazākajiem kompleksiem mīlēt sevi. Viss ir ļoti vienkārši – ja viņam vajag, viņš mīl. Un nesarežģī lietas.
Bet nav tā, ka katrs vīrietis priecīgi dalīsies savā pieredzē. Vismaz ne ar to konkrēto sievieti, kura ir viņa bitīte un “lāčplēse”.
Ir jābūt ļoti stipram, gudram un pašpietiekamam, lai saprastu un akceptētu, ka sievietei ir vienkārši ĻOTI nepieciešams attiekties ar mīlestību un sapratni ne tikai pret visiem radiniekiem, bet arī pašai pret sevi. Un to, ka sievietei tas kaut kā nāk grūtāk.
Bet svarīgākais jautājums ir visgrūtākais. Kas tā tāda vispār ir – sevis mīlēšana? Esmu ilgi meklējusi atbildi. Un sapratusi, ka jā, protams, tās ir rūpes pašai par savu fizisko un dvēselisko formu, atbildīga attieksme pret savu veselību, ļaušanās patīkamām, prieku raisošām nodarbēm, spēja neizdabāt citiem un vēl daudz, daudz kā cita. Un, kad tas viss sasummējas, tad nonāc pie galvenā. Akceptē pati sevi, cieni un atļaujies būt patiesa un īsta. Skaties mākoņos un gūsti no tā prieku, nevis jūties vainīga. Un mēģini saprast, ka citai prieks varbūt saistās ar tomātu konservēšanu. Sevis mīlēšanu nevajag jaukt ar citu kritizēšanu.

Inga Gorbunova, izdevniecības

Dienas žurnāli

galvenā redaktore un direktore
Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Veselība

, www.veseliba.lv