Žurnāliste Ilze Jaunalksne: Man nav vienalga!
Žurnālistei Ilzei Jaunalksnei nav vienalga, ka materiālās intereses prevalē pār cilvēcīgajām, ka “uzmest” ir svarīgāk nekā palīdzēt, ka valstsvīri vispirms domā par nākamajām vēlēšanām un tikai pēc tam – par nākamajām paaudzēm.
"Valsts, kurai pirmo reizi deva iespēju pastāvēt tikai
ceturtdaļgadsimtu, pēc neatkarības atjaunošanas jau atkal stāv
bīstamu pārmaiņu priekšā. Jaunā finanšu situācija diktē neizbēgamas
interešu sadursmes. Pa vidu jaunajai pārdalei kaut kur paliek
cilvēks – atvaļināts policists Latgalē, atlaists ministrijas
vecākais referents, kuri, apkrauti ar kredītiem, nolemj izbeigt
nepanesamo slogu, kā viņi to prot. Atstājot šo valsti vai – vēl
sliktāk – atstājot šo dzīvi.
Valstsvīrus un valsts politikas īstenotājus var saprast. Šī ir
nebijusi situācija, kurai ātrus rīcības scenārijus nedod neviena
ārvalstīs tā dēvēto padomu grāmata, kuru grāmatnīcās pilni plaukti.
Nav grāmatas “Kā saglābt valsti?”. Jautājums ir cits – kā nezaudēt
cilvēcību?
Grūti saprast ierēdņu motivāciju, izraujot mūsu bērnus no
audžuģimenēm un nododot viņus adopcijai uz ārzemēm ar vienīgo
argumentu – tur viņu dzīve būs nodrošinātāka.
Manā ģimenē aug bērns, kurš ik dienu uzdod daudz jautājumu. Viens no biežākajiem ir – kad mamma būs mājās no darbiņa.
Ir neizprotami, ka Latvijas pilsonei ir vienai jācīnās svešā
kontinentā par tiesībām atgūt savu bērnu – arī Latvijas
pilsoni.
Tikmēr “jaunais Rīgas domes kurss” ar buldozera cienīgu gaitu bīda
cauri Krievijas un NVS pilsoņu atvieglotāku uzturēšanos Latvijā ar
vienu vienīgu noteikumu – šeit jāiegulda nauda.
Tas, kas mums patiešām ir svarīgs, nav atkarīgs tikai no “slikto
ārvalstu kreditoru” vai citu mītisko ienaidnieku prasībām. To
lemjam mēs paši. Un sākums tam ir attieksme.
Vienaldzība, nevēlēšanās un bailes mūs var novest pie tā, ka valsti
vienkārši neesam pelnījuši.
Manā ģimenē aug bērns, kurš ik dienu uzdod daudz jautājumu. Viens
no biežākajiem ir – kad mamma būs mājās no darbiņa.
Līdz šim esmu teikusi, ka pūliņi katram savā profesijā izdarīt
vislabāko ir tā vērti.
Tomēr lielāku vērtību par vecāku mīlestību, kas ne tikai ņem, bet
arī dod, pasaulē nav.
Un to es arī visiem novēlu!”
Pierakstīja Sandra Krauze,
Materiāls publicēts sadarbībā ar nacionālo ziņu
portālu