Es ticu savai valstij

Ikreiz izjūtu saviļņojumu, dzirdot un dziedot mūsu valsts himnu, ļoti bieži man birst asaras. Piemēram, stāvu ar meitu rokās pārpildītā arēnā pirms hokeja spēles, dziedu Latvijas himnu un raudu, jo kopā ar mani stāv simti un tūkstoši un mēs visi atdodam godu Latvijai, un man tas šķiet aizkustinoši un saviļņojoši. Varbūt tāpēc, ka man joprojām acu priekšā ir mans opītis, kurš pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, pirmo reizi izdzirdot Latvijas himnu pa televizoru, stāvēja un raudāja. Mans opītis padomju laikā uz astoņiem gadiem bija izsūtīts uz Sibīriju. Un toreiz viņš stāvēja kā iemiets un raudāja par to, ka Latvija ir brīva, ka turpmāk mēs paši būsim te saimnieki, un par to, ka mēs Latvijā varam brīvi dziedāt Latvijas valsts himnu.

„Kā tik īsā laikā var aizmirsties, ka brīvība ir visa pamatā?” es brīnos. Kā var teikt: „Es neticu šai valstij”, nesaprotot, ka mēs paši — ikviens no mums — ir šī valsts?

Man ir ļoti skumji, ka mūsu portāla veiktajā aptaujā 57% Latvijas ģimeņu atbildējušas, ka valsts dzimšanas dienu neizjūt kā svētkus. Apstiprinoši uz aptaujas jautājumu Vai atzīmējat 18. novembra Valsts svētkus? atbildēja vien 43% — mazāk nekā puse.

„Pašas dzimšanas dienai nevar normālu galdu sarūpēt, jo trūkst naudas (kā jau visiem), kur nu vēl Latvijai. Smieklīgi!” forumā rakstīja viena no mūsu portālā reģistrētajām mammām. Bet ne jau par naudu ir runa. Lai nodziedātu Latvijas himnu vai logā iedegtu vienu svecīti, nav vajadzīga liela nauda! Stāsts ir par attieksmi un ticību mūsu valstij, kas tieši šobrīd tai vajdzīga vairāk kā jebkad agrāk.

Kā mēs varam gaidīt, ka mūsu valsts izkulsies no krīzes, ja mēs tai neticam? Un kā var dzīvot valstī, kurai tu netici?

„Kā tik īsā laikā var aizmirsties, ka brīvība ir visa pamatā?” es brīnos. Kā var teikt: „Es neticu šai valstij”, nesaprotot, ka mēs paši — ikviens no mums — ir šī valsts? Mēs esam Latvija! Un kā mēs varam gaidīt, ka mūsu valsts izkulsies no krīzes, ja mēs tai neticam? Un kā var dzīvot valstī, kurai tu netici? Grūtībās iepazīst cilvēkus un nereti izrādās, ka tieši tie, kas savai valstij vismazāk devuši, visvairāk no tās prasa.

Es ticu un lepojos ar mūsu valsti. Gan tad, kad mūsu valsts himna izskan olimpiskajās spēlēs, pasaules čempionātos, gan skatoties Dziesmu un deju svētkus, gan uzzinot, ka kārtējais mūsu mūziķis, koris vai ansamblis saņēmis kādu prestižu starptautisku balvu, gan tad, kad stāvu dēla skolas koncertā par godu valsts svētkiem un klausos, kā bērni dzied Tālavas taurētāju: „Mans gods ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.”
Es ticu, ka mēs, kas rīt svinēsim valsts svētkus un mācīsim tos svinēt saviem bērniem, tiksim pāri visām krīzēm un dzīvosim ilgi un laimīgi savā Latvijā.

Grūtībās iepazīst cilvēkus un nereti izrādās, ka tieši tie, kas savai valstij vismazāk devuši, visvairāk no tās prasa.

Nobeigumā gribu jums citēt kādu piecgadīgu meiteni Līvu, kuras stāstu par Latviju mums akcijā

Ko tavs bērns zina par Latviju

atsūtīja viņas mamma Iveta Skapste: „Latvija ir vajadzīga, lai dzīvotu un lai svinētu valsts svētkus. Latvija ir mīļa. Ja tagad Latvijai paliek 91 gads, tad pēc kādiem 100 mēnešiem Latvijai jau būs 100 gadi! Man patīk Latvijas himna. Visvairāk tur, kur dzied par puišiem un meitām. Latvijā ir vairāk latviešu nekā Norvēģijā, Vācijā un Kurzemē. Krievieši dzīvo Latvijā, jo Krievija ir gandrīz blakus Latvijai. No Āfrikas Latvija atšķiras, jo tur ir brūni cilvēki un lielāki laukumiņi (spēļu laukumi). Es Latvijai dzimšanas dienā nopirktu un uzdāvinātu maziņus sniegpulkstenīšus, jo tie ir balti un skaisti. Vēl es nosūtu sveicienu Latvijai — lai tev laba ziema, Latvija! Novēlu Latvijai, lai viņa vienmēr būtu Latvija un lai mazas cenas cepumiem! Es dzīvoju Jelgavā, un Jelgavā ir Lielupe. Tas ir tur, kur pīles peld.”

Autore: Sindija Meluškāne