Saruna ar Dievu

Reiz sapnī pie manis atnāca Dievs un es viņam lūdzu Interviju savam žurnālam.
Dievs mirkli padomāja un tad piekrita.
" Bet vai Tev ir laiks?" - es jautāju.
Dievs pasmaidīja: "Mans laiks ir mūžība".
"Kas Tev liek visvairāk brīnīties par cilvēkiem?" es uzdevu pirmo jautājumu.
Dievs atbildēja:- "Viņiem ātri apnīk būt par bērniem,
viņi ļoti cenšas kļūt pieauguši un tad sapņo par to, lai atkal būtu kā bērni.
Viņi zaudē veselību, lai pelnītu naudu, un tad to izdod, lai veselību atkal atgūtu.
Viņi tik daudz domā par nākotni, ka aizmirst tagadni-
tāpēc viņi nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē.
Viņi dzīvo tā, it kā nekad nebūs jāmirst, bet mirst tā, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši."
Dievs kādu laiku klusēja.
Tad es uzdevu otro jautājumu: "Kādus padomus Tu varētu dot cilvēkiem kā viņu Radītājs ?"
Dievs sacīja:
-"Viņiem jāzina, ka nav iespējams piespiest sevi mīlēt-
var vienīgi atļaut, lai citi mīlētu viņus.
Viņiem jāsaprot, ka nevajag salīdzināt sevi ar citiem,
un jāmācās piedot, praktizējot piedošanu.
Viņiem jāatceras, ka ievainot cilvēku var dažu sekunžu laikā,
bet, lai rētu izārstētu, ir nepieciešami gadi.
Viņiem jāzina, ka bagāts nav tas, kuram ir vairāk,
bet tas, kuram mazāk vajag.
Viņiem jāsajūt, ka ir cilvēki, kas viņus ļoti mīl-
tikai vēl nav iemācījušies izteikt savas jūtas.
Viņiem jāsaprot, ka divi cilvēki var skatīties uz vienu un to pašu,
bet redzēt katrs savādāk.
Viņiem jāzina, ka piedot viens otram ir par maz, ir jāpiedod arī pašam sev."
Dievs apklusa.
"Paldies par tavu laiku!" - es sacīju.
"Vai ir vēl kas, ko Tu gribētu pateikt saviem bērniem?"
Dievs pasmaidīja un teica: " Es esmu šeit priekš viņiem... vienmēr."