Anete Elīza

Bija 23. februāra vakars, kad vīrs vēl aizrautīgi pa TV saktījās Terminatoru. Nolēmu, ka es nu gan šo filmu neskatīšos un iešu čučēt. Paguvu apgulties, ka jūtu laikam to, ko sauc par ūdeņu noiešanu, jo nekad tač tādas lietas ar mani nebija notikušas. Viss kā pēc grāmatas, tagad atceroties varu teikt. Vīram satraukti teicu, ka nu laikam jādodas būs uz Dzemdību namu. Man pašai ceļi trīcēja, kaut gan biju mierīga. Izpalika skaistā fotosesija, ko bijām ieplānojuši nākamajā dienā. Tapa divas bildes pirms brauciena ar resno punci :) Ceļš Jūrmala ---> Rīga, Rīgas dzīvoklī vēl jāpaņem soma, jo tā vēl atradās tur. Nepaguvām līdz galam arī pārvākties, jo meitēns redz izdomāja 2 nedēļas ātrāk nākt pasaulē. Pie debesīm spīdēja pilnmēness, nakts bija gaiša. Ap pl.2:30 ieradāmies uzņemšanas nodaļā. Pēc kādas stundas jau gaidījām, kad atbrīvosies pirmdzemdību palāta. Viegli šūpodamās gurnos pārvarēju kontrakcijas, pa visu v;el jokodama ar vīru, kurš cīnijās ar miegu. Laikam arī tas nogurdināja arī mani, jo bija taču nakts un prasījās pēc miega... bet... pēc laika nokļuvām dzemdību zālē, kur jaukā vecmāte deva padomus. Nepaguvu arī iziet elpošanas kursus, bet nu neko zaudējusi arī nejutos, jo vecmāte teica visu prieksā. Vīrs tik pienesa padzerties un slaucīja sviedrus, man bija ļoti labi, ka jutu viņu sev blakus, savu vīru... Pl. 7:45 nāca pasaulē VIŅA mazā Anete :) Mazais ķermenīts gulēja uz mana vēdera un bija laimes sajūta, bija prieks viņu ieraudzīt un teikt - LAbrī meitiņ, labrīt manu sniegpulksteni! Jau palātā guļot lūkojos uz viņu un nekādi nevarēju nosaukt par Aneti, jo likās tik maza, trausla princese, mana princese Elīza no Meža gulbjiem. Un tā, Anetes tētis, man nezinot reģistēja mazo kā Aneti Elīzu :)