Mans bērniņš piedzima pirms laika

Pastāstīšu Jums savu stāstu.

Varbūt kādai tas palīdzēs saņemties!

Bērniņs pieteicās ļoti ātri.

Bet tā jau laikam dzīvē ir,ko tik ļoti vēlies par to arī ir jācīnās.

Viss ritēja ļoti labi.

Bij 4 mēnesi kad pārvietojos ar automašīnu un apstājoties,aizmugurē braucošā mašīna to neredzēja un notika-neliela sadursme!

Pēc pāris dienām jau pirmo reiz nonācu ar ļoti lielu asiņošanu slimnīcā.

Nogulēju nedēļu.

Izrakstījā....Mājās gūltas režīms.

Pie wc apmeklējūma bērna dūrītes lielumā asins recekļi.

Slimnīca...

Nu jau divas nedēļas...

Mājas...dažas dienas un atkal atpakaļ....

Gulēju slimnīcā uz saglabāšanu kamēr pienāca liktenīgā diena.

Sākas nelielas sāpes,asiņošana.

Vienu dienu varēju paciest, arī otru ar visām špricēm vēl kaut kā.

Bet trešajā dienā vēders ik pa brīdim kā akmens,sāpes briesmīgas,liekas ka kauli plīst pušu.

Daktere uz vietas apskatās-Ķeizars.

Tik dzirdu vārdus kas tur sanāks,bērns pat 6 mēnešus nav izstaigāts.

Neatceros vairs neko.

Zinu ka no rita biju ēdusi,ne zondes,ne katetras neatceros neko....

Satraukumā vēl zvanīju bērniņa tētim.(Kopā bijām 7 gadus)

Atbilde: „Kā būs tā būs!”

Atceros tik....Tagad tu aizmigsi,nomierinies....

Pamostos...

Blakus sēž bērna tēvs...Jautāju kā ir????

Atbilde: „Es nezinu!”

Nu kā? Kā tu vari nezināt...Jēziņ nu kā!!!!!!!!!!!

Ej tak un uzzini visu.....

Jā pasaulē ir nācis mans puisīts,bet maziņs maziņs tikai 1kg.

Pēc ilgas lūgšanas pie pirmās piena atslaukšanas māsiņa atļauj man piecelties un noiet lejā kāda pavadībā....

Un tur viņš gul...

Tik maziņs..tik mazas rociņas....tik mazads kājiņas...un gari gaiši matiņi....

Visapkārt trubiņas, skābeklis...

Sirds sitas tik strauji un gribas raudāt....

Māsiņa mierina un saka, ka ar to šeit nelīdzēs....

Un viņai ir taisnība....

Kas ir manas asaras...Sevis žēlošana...

Man taču ir jācīnas...jo cik daudz spēku vajag šim mazam zaķītim,lai izdzīvotu.

Man ļauj pieskarties šai mazai rociņai..tik silta,bet tajā pašā laika tik trausla...

Neaprakstāmas sajūtas....

Tas ir tas ko tik ļoti gaidīji,mīlēji un tagad redzi cik nevarīgs un vārgs viņš guļ.

Cukura paciņas lielumā.

Pāris dienas...

Nesu kārtējo maltīti...

Noejot lejā dzirdu aparāti skan,jocīga dūcoņa un durvis kur guļ visi bērniņi ciet...

Sirds sāk dauzīties kā negudra!

Kaut kas saka priekšā, ka tas ir tieši ar manu pelīti....

Iznāk māsiņa...

:”Jūsu bērniņš atsakās elpot!!!”

Zūd pamats zem kājam,asaras,vienkārši vairs nav spēka....

Stunda,divas vienkārši nav miera...Galva tūkstots domas....

Nu kā tā var būt...

Paziņo ka varu aiziet apskatīties...

Viņs guļ mutīte tik liela trubiņa- actiņas šauras....

Viņš guļ, tik žēl....Tu stāvi un neko nevari izdarīt...NEKO....

Nu kā tā var būt,ka tu esi mamma un nevari palīdzet savam bērnam...

Kā.....

Katru dienu pa gramiņiem klāt....

Asaras spilvenā....

Tik grūti ir noraudzīties uz palātā blakus esošo māmiņu kurai bērniņs ir blakus un kura raud par to,ka vienkārši netiek galā....

Ka nespēj nomierināt bērniņu.....

Tā tas viss sāp.....

Pāris nedēļas un mūs saved vienā palātā....

Mazais guļ inkubatorā...

Bet nu jau es drīkstu barošanas reizēs izņemt,pamīļot....

Pagulēt blakus gultiņā....

Ēdam jau no pudelītes.....

Mainam pamperīti.....

Solīts uz priekšu...

Caurām dienām stāvu un runāju....

Stāstu cik loti viņu mīlu,ka viņam ir jācīnās jo mammītei tu esi ļoti nepieciešams...

Ka kopā mēs spēsim visu....

Zinu ka viņš mani dzird....Pie plaukstiņas pakutināšanas uz mazajām lūpiņām parādās smaidiņs....

Tas dod jaunu spēku,cerību un apņēmību....

Pārbaudes pārbaudes un pārbaudes.....

Neko sliktu mums nesaka,bet arī neko labu...

Ir pienācis laiks,kad esam gatavi pārbraukt no Valmieras uz Rīgu uz Vienības gatvi....

Saģērbju savu bumbulīti un esam jau ceļā.....

Rīga nav vietas mums abiem būt kopā.

NĒ!!!NE PAR KO!!!

Sēdēšu cauru dienu pie sava bērna koplietošans telpās!

Tad arī atrodas vietiņa mums....

Tā mēs dzīvojam....

Mēnesi,divus nu jau trešais...

Ik pa trīs stundām barošanas...Pa dienu pēc māsiņas un terapeita parauga masēju savu mazulīti,vingrinu.....

Nu jau viņš arī skatās uz mani....

Pārbaudes....

Sirsniņa- pirms katras pārbaudes sirds dauzās....mieru sev atrast neiespējami....

Galviņa.....

Actiņas----jā nepieciešama lāzer operācija....

Tas vārds operācija jau vien iedzen tādas šausmas....

Viss tiek apskaidrots,paskaidrots,parakstu papiiru....

Pati ietinu savu mazulīti sedziņā un nesu līdz operācijas zāles durvīm.....

Pēdēja bučina un atdodu savu pelīti māsiņas rokās...

Nu man nav blakus viņa.

Varu atļauties raudāt....

Asaras vienkārši birst un birst....

Doma ka tik maziņš un zem narkozes....

Kā nu būs?

Bailes....Nezinu cik ilgi viņš bija prom....

Likās veselu mūžību....

Likās ka nevis paiet pāris stundas,bet gan dienas!

Man atnes atpakaļ manu zaķīti....

Modās grūti,atgrūda visu ēdamo atpakaļ.....

Bet laiks pagāja.....

Tik atkal ar bailēm gaidīju nākošo actiņu apskati.......

Tā mēs dzīvojām...Tāpat ik pa 3 srundiņām ēdam...

Mīlojāmies,čubinājāmies....

Pāris reizes pie mums bija atbraucis bērna tētis.....

(Tad arī sapratu,TIKAI TAD kas īsti viņš ir par cilvēku)

Nu arī mūsu nākošā actiņu apskate....

Daktere,tik jauka ka iedveš manī kaut kādu mieru....

Caur gaišākām krāsām man pasniedz to,ka it kāa viss ir kārtība bet puisītm vajadzēs brillītes....

Ziniet,kā akmens no sirds novēlās...Tik vien kā brillītes....

Tikai brillītes....Esmu gatava aiz priekiem visai pasaulei apskriet apkārt....

Vēl pāris dienas un ienāk mūsu daktere palāta....

„Jūs esat gatavi doties mājās!” J

Šie vārdi tik sen gaidīti, ka izplūstu asarās.....

Un tā mēs nākošajā dienā braucam mājās...

Sevī iekšā bailes...Kā nu būs mājās...

Bet ziniet viss bij labi......

Paldies Dievam, paldies maniem vecākiem un paldies manai DRAUDZENEI....

Viņi bij tie ar kuriem es varēju parunāt,paļauties un gūt atblastu....

Mums viss ir labi...

Nu mus būs 1.7 g mēs skrienam ar kājiņām,mēs trakojam...

Daram tādas pašas blēņas....

Lamājamies viens uz otru.... J Mīļojam viens otru....

Saucam mammu kad kaut kas notiek,mocam sunīti J

Mēs to spējam....

Mums vis ir kārtība...Tik nieka papildus pārbaudes,papildus uzmanība.....

Viss pārējais ir tā pat...

Mīlet mēs vairāk par to kā spējam nevaram!!!!

Varbūt kada no jums ir līdzīga situācijā...

Ticiet,ka Jūs to varat..

Runājat ar tiem maziņajiem....

Mīliet viņus..Dodiet savu siltumu...Lai viņi jūt ka ir dēļ kā cīnīties....

Un atcerieties:

Tas kas mūs nenogalina-tikai padara stiprākus!