nu nu.

Pašai šķebina, ka šobrīd tāds prieks. Prieks par to, ka kāds cits lej asaras. Vot egoisms! Kaut pašai vairs nevajag, negribas, lai arī citam tiek. Šodien sevi par šito nemīļoju.

Vecāki vienmēr mācījuši, ka par cita sāpēm priecāties nevajag, a ko es? Ja vien mācētu - uz galviņas apgrieztu pāris riņķus. A Viņa tad sēž kaut kur mājās ar karstas tējas krūzi rokās, ierakusies šņupdrāniņu kaudzē, lej gaužas asaras, pāršķirsta kopīgos albūmus, atmiņā reanimē visus kopīgos piedzīvojumus, ceļojumus, priekus un nozīmīgās dienas. Un nenojauš, ka netālu ir kāds riebīgs skuķis, kurš uzjautrinās, ka Puiks brīvībā ticis.
 

Ekh, Inga, ej nokaunies!