Draudzenei.

Viņa zaudēja...

Mirkļos, kad liekas, ka laime jau ir tik tuvu, tuvu...

Kad liekas, ka labāk vairs nevar būt...

Notiek lietas, ko nevaram manīt, labot vai ietekmēt. Liekas tik muļķīgi, un absurdi. Teikums, ko dzirdēja viņa šai mirklī... Likās tik bezjēdzīgs. Viņa zaudēja bērnu. „Zaudēja”. Pazaudēja, kā atslēgas. Kā lietussargu vai naudas maku.  Kā var pazaudēt kaut ko, kas tev ir tik svarīgs, ko uzmani tik ļoti... kaut ko, kas tev ir dārgāks par visu. Pilnīgi par visu uz pasaules? Un kur to lai tagad meklē- ja jau pazudis? Atrasto mantu birojā?

Un kā lai pazaudē, kur lai atstāj tās sāpes... To tukšumu dvēselē? Kāpēc to nevar- kā dubļainus zābakus- vienkārši novilkt un atstāt aiz durvīm? Kā lai izdzēš no atmiņas mūžīgo un nebeidzamo jautājumu „kāpēc”? Un Cik ilgi viņa vēl tā jutīsies- kā „zaudētāja”?

Ir tik daudz jautājumu uz kuriem nesaņemsim atbildes nekad. Ir tik daudz lietu, ko aizmirst nevar- lai arī kas notiktu... Pat mirkļos, kad liekas, ka laime jau ir tik tuvu, tuvu...

Kad liekas, ka labāk vairs nevar būt...

Notiek lietas, ko nevaram manīt, labot vai ietekmēt...

Un arī aizmirst nevaram...