Šķirti un tomēr kopā!!!

Pirms trim gadiem man pieteicās maza jauka peciņa. Mēs bijām jauni un viss likās kā pasakā ,taču  kad piedzima mazule  vīrs izlēma doties uz ārzemēm naudu pelnīt. Es ar mazuli palieku šeit kamēr viņš iestrādāsies un es skolu abeigdzu.Es biju ļoti liela  pārbaudījuma priekšā, bet es biju pārliecināta ka es to spēšu izturēt un viss būs labi . Pēc trim gadie mēs būsim kopā kā ģimene, mums tikai jāiztur šis mazais pārbaudījums !!! Tā man likās pirmo gadu kad sazvanījāmies katru otro dienu un runājām par visu ko, kas un kā .Taču ar katru dienu man bija grūtāk un grūtāk rūpŗties par sevi un mazuli, bez cilvēka ko es mīlu un dievinu, kas man varētu uzklausīt samīļot un uzmundrināt.Pirmo gadu bija veigli, man tā likās , jo tas paskrēja kā vējš. Otrajā gadā mes ar vīru sākām vairāk kašķēties par dažadiem sikumiem, ka es mazuli nēsu nolikusi vēl gulēt, tādā garā.MAn bija pašai sava dzīve un viņam sava, kad mēs nebijām kopā.Kad viņš bija mājās viņs nekur praktiski negāja un mani ar nelaida, jo viņam nepatika ka es viena kautkur eju. Tā paskrēja otrais gads mazulīte auga un mācījās visu ko no savām auklītēm un mammas. Kādu dienu mēs abi izrunājāmies un vīriņš pieņēma lēmumu katru mēnesi braukt pie mums ciemos, jo mazule baidījās no viņa sākumā. Tās bija zāles manai vientulibas sajūtai un mums viss sāka NOKĀRTOTIES. Tagad mēs esam kopā un viss ir labi bet vienmēr kaut kā  pietrūkst un tagad tie ir draugi un ģimene. nju tāds stāsts man ir ko es vēlējos padalītie varbūt kādam noder.!!

Es esmu vājš cilvēciņs bet spītīgs un es domāj man tas ļoti palīdzēja!!!