Tā saucamās dzemdības 3 nedēļu garumā, ja vispār tās bija.

Sveiki mīļie!

Beidzot arī es saņēmos padalīties ar savu dzemdību pieredzi. Kā arī ar grūtniecības pēdējo laiciņu.

Mūsu meitiņas nākšanas pasaulē noliktais laiks bija 10. decembris 2009. gads. Grūtniecība kā tāda man bija ļoti skaists laiks un aizraujošs piedzīvojums, kā arī noritēja, var teikt, ideāli! Pēc visiem iepriekšējem USG meitas attīstība puncī liecināja par dzemdībām ap 10. decembri, kā ārsti teica noteikti nekādi ne vēlāk par 17. decembri. Pat ļoti iespējams, ka agrāk par nolikto laiku. Tāpēc es jau sakrāmēju somu, ko ņemšu Dz. Namā novembra beigās ar cerību, ka meitiņa nu jau pavisam drīz sagribēs tikties ar vecākiem, kuri patiešām ļoti, ļoti gaida to. Garīgi biju pilnīgi gatava dabiskajām dzemdībām, par ko pat ļoti sapņoju. Ļoti vēlējos piedzīvot šo procesu, ja pat būtu grūti, tas ir tā vērts. Ne brīdi nebaidījos no dzemdēšanas. Izdomājam ar vīru, ka viņš arī piedalīsies, tātad bijām pilnībā par ģimenes dabiskajām dzemdībām.

  Tā kā vīram bija dzimšanas diena 4. decembrī, nodomājam, a ja nu mazā sadomās pieteikties tieši tēta lielajā dienā... Tajā dienā nolēmu aiziet uz lielveikalu, kas atrodas mums blakus, kur konstatēju, ka tur lejā esmu slapja, ātri aizgāju līdz tuvākai WC. Jā, tie ir udeņi, nodomāju es. 20 minūtes biju kabīnē, tad tecēšana vnk. apstājās. Padomāju, ka tas ir normāli un kāmēr parādījās iespēja, gāju atpakaļ mājās, pastāstot priecīgo ziņu vīram. Aigāju siltā vanniņā ar lavandas eļļiņām. Tad es sāku domāt, ka tas ir kaut kas savāds, sāpju nekādu nebija un vairs nekas netek. Viss pilnībā, kā iperiekš. Tonakt mierīgi aizgājām gulēt. Bet mierīgi izgulēties varēja tikai vīrs. Ne es, ne arī bēbis puncī nevarējām atrast mieru. Visu nakti mazā dauzīja mammas ribas, ka traka. Tas ir neaprakstāmi, cik nemierīga tonakt viņa bija! Biju ļoti sautraukusies un no rīta nolēmām aizbraukt uz Dzemdību namu un tikt skaidrībā. Tur mani un bērniņu pārbaudīja. Sirdstonīši bija labi - 8/9 balles un es arī jūtos labi. Bet par ūdeņiem vnk. pateica, ka visdrīzāk atjaunojās un tā bija viltus trauksme. Aizsūtīja mājās... Garīgais bija pa zemi, jo cerēju, ka ārsti pateiks kaut ko vairāk cerīgu... Tā arī sākās mūsu dzemdības, ko nu nekādi nevar nosaukt pa 1 dienas dzemdībām. Protams, skatoties pēc standarta, ar ko jāsākās dzemdībām, ar ko jābeidzās, nevar teikt, ka dzemdību norise ir 3 nedēļas, bet manā skatījumā tieši tā tas ir. Tātad mēs ar vīru palikām turpināt gaidīt šo skaisto brīdi. 10. decembris vēl bija priekšā. Katru dienu man bija ļoti dažādas sajūtas. Dažos rītos es pamodos ar lielām sāpēm, kā pirms mēnešreizēm, dažreiz bija diezgan stipras kontraktijas, bet tās bija BH, kā sapratu, bet dažās dienas es jūtos perfekti. 10. datums garām, mēs tik gaidam un gaidam. Gaidam tālāk... Aiz neko darīt katru dienu paspēju jau 10 reizes uzkopt dzīvokli, pagatavot tik daudz ēst, ka nepaguvām to visu apēst. Dažreiz bija tāda sajūta, ka nu viss - dzemdēju! Bet 17. datums arī paiet bez rezultātiem. A mēs tik gaidam un gaidam, gaidam un gaidam...

Kad pēdējo reizi biju pie dakteres, viņa iedeva nosūtījumu uz 23šo decembri uz stacionāra iestāšanos, ja nu tomēr mazā nevēlēsies pieteikties līdz šim laikam, jo tad jau būs pilnas 42 nedēļas un ilgāk gaidīt nebūtu labi ne bērniņam, ne man. Neskatoties uz to, cik ilgi mēs centāmies pierunāt meitiņu nākt pasaulē, cik daudz es nosēdēju siltās vanniņās, apēdu skābētu kapostu zupas, cik ilgās pastaigās mēs gājām, mazā tā arī nesadomāja pamest mammas punci līdz 23. decembrim! Šīs pēdējās dienas bija nenormālas! Visa pozitivitāte bija pazudusi. Tomēr vajadzēja mums pašiem braukt un iestāties stacionārā. Tā arī izdarījām. Tā visa dēļ es paliku ļoti jūtīga un emocionāla pret visu un visiem, vairs nebiju tā hiperpozitīvā grūtniece kāda biju iepriekš visu laiku. Un kad mani ielika stacionārā, pasakot, ka tāpat svētku dienās nieviens ar mums neņemsies un ne šodien, ne rīt es nedzemdēšu, man vnk. sāka birt asaras un nekādi nevarēju nomierināties. Māsiņa tajā maiņā bija ļoti savāda, teica, ko vispār te visi sadomāja nākt pirms svētkiem?! Uz jautājumu, vai tad vīrs ar mani nevar būt, māsa noskatījās uz manis milzīgām acīm, ka ne uz grūtnieci, bet kā uz slimo no Tvaika 2. Par pārējo personālu man ir tikai pozitīvas domas. Tā arī es paliku stacionārā viena. No sākuma biju nesaprašanā, kāpēc tad mani vispār atstāja te, ja tāpat nepalīdz ar dzemdību sākšanu, tik jūtos emocionāli daudz sliktāk, nekā mājās pēc tik savādas attieksmes no māsiņas. Un vīrs, kura atbalsts man tobrīd bija vissvarīgākais, bija tik tālu.

Nevarēju samierināties ar šo situāciju, aizgāju pati uzprasīties, lai parunātu ar dežurārstu, uz ko no sākuma māsiņa vēl savādāk noskatījās uz manis, bet tomēr pēc kāda laika dabūju parunāt ar ārstu un tikt skaidrībā ko te daru un vai var man palīdzēt, ja nu esmu te. Tad vīņa apskatījās manu mātes pasi. Visu no jauna izrēķināja un pateica: ''Rīt stimulējam un dzemdējam!'' Man kā akmens no dvēseles nokritis, parādījās pozitivitāte un garīgi gatavojos rītdien satikties ar savu ilgi gaidāmo princesīti.

Agri no rīta ievadīja gēlu, kas stimūlē dzemdību sākšanu un mīkstina dzemdes kaklu. Cita māsiņa, kura ņēma asins analīzes pateica: ''Apsveicu, būs jums Ziemassvētku vakara enģelītis!'' Kāmēr gaidīju, kad gēls sāks darboties, pazvanīju vīram, pateicu, lai viņš gatavojas braukt šurp, drīz dzemdēšu. Garstāvoklis bija lielisks. Sākās nelielas kontrakcijas, kuras pēc tam pastiprinājās vēl un vēl un tā negaidīti viss pēkšņi pazuda. Atkal jūtos kā nekas nebūtu noticis. Trijos dienā ievadīja vēl vienu gēlu, pēc kura man vispār nekas, nu nekas nebija! To sarūgtinājumu nav iespējams izstāstīt. Tātad 24. decembrī es atkal netikos ar savu mazulīti... Tātad atkal bija cerības pārbīdītas uz vienu dienu, uz 25to. Un tā jau 3 nedēļas...

Uz nakti iedeva 2 svecītes dzemdes mīkstināšanai. Šo nakti es vairs nevarēju mierīgi izturēt mazules atrašanos vēderā, tā arī neatrodot ērtu pozu aizmigšanai. Tā kā mans puncis nebija liels, bēbim tur vairs nebija vietas, to varēja labi sajust. Tā arī normāli nepagulēju. No rīta jau cita dežurējošā ārste bija šokēta par manas dzemdes fizisko stāvokli. Kakls bija ļoti ciets, kā viņa pateica tūlīt salauzīšot savus pirkstus, ja saprotat par ko runāju. Viņa tomēr vēl pamēģināja ar viena ģēla ievadīšanu, kas jau bija trešais. Ticiet vai neticiet, kaut ko bišķīt pavilka lejasdaļā un visas pazīmes atkal izzūda, ka nekad vispār nebija stimulējuši! Es paliku gaidīt, centos saglabāt mieru, nenervozēt. Tad nākamajā apskatē, kad bija ārsti, ne viens, bet kāds no galvenaiem atnācis un vienkārši pateica to, ko baidījos un arī nekādi nebiju gatava dzirdēt visu grūtniecības laiku. Viņš saka: ''Nu ja Jūs pati nevarat piedzemdēt, tad mums sanāks to darīt Jūsu vietā''. Es baisi pajautāju: "Ķeizars?", uz ko man bija pozitīva atbilde, un pēc kuras man sāka vnk. birt asaras, kuras vnk. neapstājas ne uz mirkli tuvākajās stundās, un visa trīcējuka normālā! Tas bija tas, ko tik ļoti negribēju piedzīvot. Tas bija mans sapnis, mans liels sapnis piedzemdēt savu bērniņu, it īpaši pirmo, dabiski, ka daudzas sievietes. Es nejūtos pilnvērtīga sieviete, ja nevaru piedzemdēt pati. Tāds ir mans uzskats un neko ar to nepadarīsi! Knapi varēju izspiest vārdu, kad zvanīju vīram, lai brauc šurp un gaida mani un meitu nu jau pēcdzemdību palāta.

Nedaudz pēc 16:00 aizgāju uz operāciju zāli. Visu šo laiku es nevarēju nomierināties, asaras neapstājās. Par manam sajūtām operāciju zālē man būtu ļoti smagi stāstīt, paldies Dievam apkārt viss personāls bija ļoti atcaucīgs un sirsnīgs. Es tā arī viņiem pateicu: ''Lūdzu, runājet ar mani par kaut ko labu, savādāk man ir ļoti grūti, man tas ir milzīgs stress, es tiešām nebiju gatava tādam iznācienam, es gribēju viņu dzemdēt pati!" Māsiņas arī tā darīja, viņas bija ljoti labas ar mani, un man patiešām tas ļoti palīdzēja. Neilgi pēc operācijas sākuma 16:49 es sadzirdēju maziņa cilvēciņa kliedzienus, apjēgot, ka tie ir manas, nē, mūsu mēitiņas, mūsu tik ilgi gaidītas princesītes kliedzieni, tās asaras, kas man bija iepriekš pārvertās uz laimes asarām! Tās jau nebija mazas asaras, tas bija lielas, milzīgas laimes un prieka pilnas asaras. Es vairs nedzirdēju to, ko saka māsiņas, ārsti, tik klausijos katrā manas meitas kliedziena vibrācijā. Visā tājā laikā emocijas bija vienkārši nesavaldāmās! Kad man parādīja nu jau apgērbto un ietīto siltajā sedziņā manu mazo pelīti, es vienkārši klusi skatijos uz viņu, sabučoju mazo deguntiņu un paglaudīju viņas tik maziņu pierīti. Skatos un sevī runāju: "Ak, Dievs! Šī ir mūsu radībiņa, šī ir mūsu meitiņa, ko mēs tik ilgi vēlējamies satikt. Un tagad šī skaistulīte ir kopā ar mums! Ak, Dievs, beidzot, beidzot! Sveika, mana maziņā, es esmu tava mamma, es tevi mīlēšu un sargāšu, atceries to vienmēr, manu pelīt!" Tad šo jauku pelīti aiznesa tētim, kurš rupējās par viņu nākamās 3 stundas, kamēr es biju pēcdzemdību zāle.

Nākamās 3 stundas es aprakstīt nevarēšu, pārāk grūti man bija atiet no tikko pabeigtas operācijas, gan psiholoģiski, gan fiziski it īpaši! Vienīgais, ko varu pateikt, gribējās ātrāk ieraudzīt savus mīļos. Savu vīru un meitu, kurus es tā mīlu! Tājā laikā asaras turpinājās. Viss tas bija milzīgs stress un ne negatīvās, ne pozitivās emocijas savaldīt nebija iespējams, tas bija kaut kas līdzīgs transam. Un tikai tāpēc, ka nebiju gatava es tādām dzemdībām. Ne tik ilgam gaidīšanas laikam, ne arī tādām dzemdībām. Ja godīgi sho es diemžēl neuzskatu par dzemdībām. Nejūtu to. Tāpēc arī tā šo visu nosaucu, ka tās ir tās saucamās dzemdības 3 nedēļu garumā, ja vispār tās bija...

Bet protams pārvarēt visu to stressu palīdzēja vīrs un meita, kurus satiku 3 stundas pēc operācijas. Nezinu cik ilgi pēc tam es skatījos uz šo mazo princesīti, kas beidzot bija man rokās. Tas bija vēl joprojām neticami, kā tik maziņš, jauks cilvēciņš var būt mūsu bērniņš, kuru tik ļoti gaidīja nākdam šajā pasaulē! Liels paldies vīram, ka viņš bija tik rūpīgs pret mums un pacietigs manā atlabšanas periodā! Tā ir mīlestība un es tam ticu!

Tā arī piedzima pirmajos Ziemassvētkos 25.12.09 pulksten 16:49 mūsu meita Elizabete - Keira, 3490 gr un 52 cm. Mūsu mazais Ziemassvētku mīlas rūķītis... mūsu meita! =)