Atzīt pusaudžu jūtas jeb Kā sadzīvot ar paša bērnu, nekļūstot par zāģi

Visspilgtāk es atceros pavasarus, kad sāka putniņi čivināt, pirmās puķes izlien caur sniega valni, pirmie siltie saules stari, pirmā mīlestība. Man ļoti patika pastaigas ar draudzenēm šajā laikā, izjutu brīvību, bieži runājam par puišiem – ui - tā bija mūsu mīļākā tēma. Mēs par puišiem varējām runāt stundām ilgi.
 

Tas bija tas laiks, kad gribējās, lai visi pievērstu uzmanību. Gribējās būt novērtētai, uzmanības centrā. Es arī atceros nepatīkamās cīņas par vietu starp vienaudžiem, intrigas, kas norisinājās starp meitenēm un puišiem.

Tajā laikā es biju ļoti noslogota ar pēcstundu nodarbībām – mūzikas skola, dejas, dziedāšana, teātra māksla. Man maz atlika laika savām draudzenēm, tāpēc pēc viņām ļoti tiecos.

Mēs ļoti bieži ar mammu strīdējāmies par to, ka es pavadu ļoti daudz laika ar draudzenēm, nedomāju par nākotni, nepievēršos mācībām. Viņa ļoti stingri uzspieda man nodarbināt sevi, neļāva tikties ar draudzenēm. Tagad saprotu, ka pietrūka vienkāršas sarunas starp mani un manu mammu. Man gribējās, lai viņa uzklausa mani un pastāsta par sevi tīņa laikā, kā viņa tika pāri grūtajam laikam, kad no bērnības ir jāpāriet uz pieauguša cilvēka dzīvi. Kā viņa sapratās ar saviem vecākiem.

Mēs, vecāki, ļoti bieži savā audzināšanā pielietojam savu vecāku audzināšanas metodes, aizmirstot, savas izjūtas, pieredzi, emocijas tīņa vecumā.

Manas draudzenes mamma atkal bija savādāka. Viņa ļāva savai meitai iet uz kurieni grib, darīt ko grib, atļāva savai meitai ierasties vēlu naktī mājās. Mana draudzene sāka ļoti agri lietot alkoholu un smēķēt cigaretes. Zinu, ka viņai likās, ka mamma viņu nemaz neaudzina, viņa par to ļoti dusmojās uz savu mammu. Bet manam klasesbiedram tēvs nekad nebija apmierināts ar viņa panākumiem, viņš lika dienā 5 lappuses lasīt spāņu valodā, kliedza uz viņu, ja viņš to nedarīja... nu jā pēc tam viņš pateicoties, tam, ka zināja spāņu valodu dabūja labu darbu.

Dažāds ir šis tīņu laiks. Katrs viņu ir izbaudījis savādāk, jo mūsu ģimenes ir atšķirīgas, atšķirīgas ir audzināšanas metodes. Mēs, vecāki, ļoti bieži savā audzināšanā pielietojam savu vecāku audzināšanas metodes, aizmirstot, savas izjūtas, pieredzi, emocijas tīņa vecumā.

Bet ko tad darīt mums, kā vecākiem? Kā pareizi runāt ar tīņiem, kā rīkoties?

Tādu „ašo” atbilžu nav. Vismaz saistībā ar pusaudžiem noteikti nav. Viņus nav iespējams aizsargāt no visas pasaules nelaimēm, kas uzglūn mūsdienās. Mēs nevaram viņiem aiztaupīt pusaudža gadu emocionālo spriedzi. Mēs nevaram aizliegt viņiem klausīties, skatīties popkultūras degradējošos vēstījumus. Aizliedzot, mēs tikai stimulēsim lielāku vēlmi izbaudīt aizliegtos augļus. Taču mēs varam viņiem izveidot siltu un mīļu mājas gaisotni, kurā bērns varēs justies brīvi un nepiespiesti, kurā varēs brīvi paust savas jūtas un līdz ar to pastāv liela varbūtība, ka viņi kļūs daudz atbrīvotāki, atvērtāki un drošāki – nekaunēsies no savām emocijām, no neziņas par jauno, no piedzīvotā. Mēģinot pastāstīt (neuzspiežot) savu pieredzi viņi labprātāk apskatīs pieaugoši cilvēka skata punktu, kā arī būs spējīgāki pieņemt Jūsu noteiktos ierobežojumus. Tāpat lielāka būs arī iespēja, ka viņus aizsargās tieši Jūsu vērtības.
 

Nekad nav par vēlu uzsākt uzlabot attiecības ar savu bērnu. Mēs spējam iemācīties kā būt labākiem vecākiem, bet nespēsim iemācīt, kā būt labākiem tīņiem. Vecāki baidās no sāpīgām, sarūgtinātām izjūtām. Mums ir grūti klausīties, ja tīņi – mūsu bērni, pauž savu apmulsumu, sāpi, aizvainojumu. Mēs vislabāko nodomu vadīti uzspiežam pieaugušā loģiku. Mēs cenšamies parādīt viņiem, kā just „pareizi”. Bet tieši tas, ka mēs viņus uzklausām var sniegt viss lielāko mierinājumu un labsajūtu. Ja mēs pieņemsim to, ka viņi jūtas nelaimīgi, mums pašiem būs vieglāk ar viņiem tikt galā.

Atzīstiet sava pusaudža jūtas.

Pusaudzis: Ak, nē! Ko lai es iesāku? Pateicu kaimiņienei, ka pieskatīšu viņas bērnus sestdien, bet tikko piezvanīja mana draudzene Līza un teica, ka viņa savu dzimšanas dienu svinēs sestdien.

Tēvs/Māte: Tev būtu jādara tā.......

Tā vietā, lai ignorētu bērna Jūtas un dotu viņam padomu..........

Nosauciet vārdā viņa pārdomas un jūtas: „Izklausās, ka tevi vienlaikus ir jābūt divās vietās – tevi rauj uz divām pusēm. Tev gribās iet uz dzimšanas dienu, bet tu nevari pievilt kaimiņieni.”

Atzīstiet jūtas ar vārdu vai skaņu. „Ak vai!”

Sniedziet bērnam iztēlotā veidā to, ko nevarat sniegt realitātē: „Vai nebūtu lieliski, ja tu spētu „klonēties”!

Pieņemiet bērna jūtas, tajā pašā laikā pamudinot viņu rīkoties vēlamā veidā: „Saprotu, cik ļoti gribētos tev doties pie draudzenes. Problēma ir tā, ka tu kaimiņienei apsolīji. Viņa ar tevi rēķinās.”

Tīnim ir ļoti svarīgi zināt, ka vecāki viņu saprot.

 Vecāki ir atšķirīgi un neviens pusaudzis nelīdzinās citam.

 
Man reiz viena māte stāstīja, ka viņas meitas misija esot pataisīt viņas dzīvi nepanesamu. Viņas visu laiku strīdas par katru sīkumu. Māte prasa lai iznes no savas istabas netīros traukus, bet meita uz to atbild: „Beidz uzplīties! Vienmēr tev vajag piesieties!” Es jautāju vai viņa ir mēģinājusi citu metodi, kas varētu viņas satuvināt. Ko pavisam savādāku! Viņa atteica, ka nē, jo viņai nav idejas un tāpat nekas nedarbosies. Tas mazliet skumdina..

 Ar tīņiem ir tā, ka pat visvienkāršākais pamatotākais lūgums var izraisīt mazu „kašķi” vai pat ilgstošu cīkstēšanos. Lai labāk izprastu sava bērna viedokli, mazliet ir jāiejūtas viņu ādā. Paskatieties, kā Jūs paši reaģējiet uz dažādākām lietām, metodēm. Pamēģiniet „ieiet” bērnu ādā!
 

 Piemērs:

Tēvs: Jāni! Kad tu izvedīsi savu suni Pipariņu pastaigāties? Un nesaki vēlāk!

Dēls: Drīz....

Tēvs: HA, ha, hā... ļoti smieklīgi, tas taču nav kaķis, kas var darīt kastītē savas vajadzības

Dēls: uzbāžas te.....

Dažkārt pusaudži visai lēni reaģē uz pamatotu atgādinājumu

Tēvs: Skaties Jāni! Tev vēstule no Pipariņa!

Dēls; Ko...!?

Vēstule: „Jāni, ejam paelpot svaigu gaisu, ja nevēlies lai es nokārtojos tepat... mīlu tavs Pipariņš!

Dēls: Labi, labi Pipariņ. Kur ir tava siksna?”

Ar rakstīto vārdu bieži vien var panākt to, ko nav izdevies ar runāto.

Pie manis reiz bija atnākusi vienas 15 gadīgās meitenes mamma. Ļoti satraukta. Teica, ka meitai tuvojas dzimšanas diena. Meita ir atnākusi un jautājusi, vai viņa savā 16 dzimšanas dienā, varētu ar draugiem iedzert vīnu. Tā esot pieņemts. Tā daudzi darot. Savādāk pie viņas neviens uz jubileju nenākšot. Nevajagot jau neko pirkt. Draugi līdz atnesīšot. Nu ja ne vīnu, tad vismaz alu.Mamma īsti nezināja ko darīt, jo ja viņa jau tagad atļaus, tad drīzumā šāds jautājums atkal parādīsies. Māte negribēja, ka viņas meita jau tik agri sāk lietot alkoholu. Taču viņa zin’ savu meitu. Vajag par to izrunāties. Parasti viņas iesāk sarunāties – diskutēt, par kādu, meitas vai mātes, svarīgu jautājumu mierīgā gaisotnē, taču drīz vien šī saruna pāriet apvainošanā, kliegšanā un pat agresijā.

Kā izdarīt tā, lai viņa ieklausās mātes domās, un pieņem šo atbildīgo lēmumu izvērtējot, visus plusus un mīnusus?

Vislabāk šādā situācijā ir pateikt: „Redzu, ka tev tas ir svarīgi, bet man par to ir jāpadomā” Ar šo teikumu, būsiet pateikuši, ka Jūs savu meitu ļoti labi saprotiet, taču šis ir svarīgs lēmums, ne tikai meitai, bet arī mātei. Ja nav iespēja izrunāties ar meitu, tad vajag pamēģināt uzrakstīt vēstuli. Vēstuli, kurā būs uzrakstīt viņas lēmums, kas būs pamatots, bez niknām piezīmēm, apvainojumiem, kas būs patiesa un atklāta pret viņas meitu.

Viņa tā arī izdarīja. Uzrakstīja vēstuli un pabāza pa durvju apakšu meitas istabā.

Vēstule:

Mīļa meitiņ!

Mēs ar tēti nopietni apspriedām tavu vēlmi dzimšanas dienā pasniegt viesiem vīnu. Nevaram piekrist šādu iemeslu dēļ.

Mūsu valstī likums neatļauj lietot alkoholiskos dzērienus, kas nav sasnieguši pilngadību.

Ja mēs ignorētu likumu un kāds no taviem draugiem pēc ballītes pa ceļam uz mājām nokļūtu autoavārijā, mēs kā tavi vecāki būtu likuma priekšā atbildīgi par notikušo. Vēl vairāk, mēs justos morāli atbildīgi par to.

Ja mēs pievērtu acis uz to un izliktos, ka nekas nav noticis, tas būtu negodīgi un liekulīgi.

Tava dzimšanas diena ir īpaša diena. Šī diena ir palēciens tuvāk tavai pilngadībai. Parunāsim par to, kā mēs varētu šo tavu īpašo dienu nosvinēt tiešām īpaši, bet tādā veidā, kas ir droši, likumīgi un kas sagādātu prieku ikvienam.

Mīlam tevi ļoti,

Tavi vecāki

Meita izlasīja. Viņa sazvanījās ar dažiem draugiem, pati atnāca pie mammas ar dažādiem priekšlikumiem, kas varētu „kompensēt” to, ka nav „īsto dzērienu”. Tā viņas abas uztaisīja skaistu karaokes vakaru. Saveidoja mēmo šovu, un vēl dažādas spēles. Visi pavadīja jautru vakaru. Meitas īpaša diena bija izdevusies arī bez alkohola lietošanas.

Mūsu reakcija un rības var vai nu uzlabot attiecības, vai arī tās pasliktināt. Tas kā mēs reaģējam mūsu bērnu priekos, vai bēdās var pamudināt viņus attālināties no mums, vai gluži otrādi tuvināties mums. Un dažkārt tieši šīs ciešās attiecības var mūsu pusaudžus pasargāt. Piedzīvojot kārdinājumus, nonākot konfliktos vai tiekot samulsināti, viņi vienmēr zinās pie kā vērsties pēc palīdzības un padoma.

no A.Fāberes krājumiem

Līga Prostakova