5. janvāra prieka karaļvalsts
FOTO: Mammamuntetiem.lv
1.
Lasītākais
Joprojām priecājos par sniegu.
Man šķiet tā ir fantastiska dabas dāvana, jo sniegs tik ilgi un tik dziļš nav bijis sen. Kad skrējienā vienkārši apstājos un skatos, kā lēni krīt pārslas, jūtos kā sapnī un tā vien gribas pacelties spārnos. Vai citreiz tieši otrādi, kad vēroju krītošās pārslas aiz loga ir tik labi sajusties mājās – siltumā. Un tad man jau ir cits
prieks par savu māju – savu silto alu.
2.
Brienot pa neiztīrītām ielām, es domāju par šoferīšiem, kas tik veiksmīgi māk izgrozīties un manevrēt pa šādām ielām. Es klusībā vēlos būt profesionāla braucēja un braukt droši arī ziemas apstākļos. Es domāju, ka noliekot tiesības es vēlētos iziet arī drošas braukšanas skolu.
J
Es priecājos, ka zinu, ko vēlos!
3.
Atkal pieķēru sevi par daudz runājam un par maz klausoties. Nu, paldies Dievam, ka to sapratu! Es pateicīga par to, ka apzinos savas kļūdas.
Lūdzu, māci man Dievs vairāk klausīties cilvēkos un patiesi viņus sadzirdēt!
4.
Kāda māmiņa man atgādināja to laiku, kad arī manai meitai bija šausmīgas zīdaiņu vēdersāpes jeb kolikas, bet dēlam nebija. Kaut gan parasti mēdzot būt otrādi. Un, ja šīs kolikas ir ļoti izteiktas, tad medicīna šeit nespēj palīdzēt. Diemžēl ārsti tikai noplāta rokas. Ja godīgi, tad atceroties šo laiku savā dzīvē ,es joprojām esmu pateicīga savam vīram, jo bez viņa atbalsta es būtu sajukusi prātā. Dīvainā kārtā esmu pārņemta ar domu, ka man ir jaunas idejas, kā vēl varētu risināt šo situāciju un palīdzēt šāda zīdaiņa māmiņai. Man šķiet, ka es varētu… bet… Tomēr es varētu tikai tad, ja mamma būtu gatava pieņemt kaut ko jaunu un netradicionālu, alternatīvu. Tas nav viegli. Mums bieži vien gribas, lai mainās pasaule un apkārtējie, bet, lai tas notiktu, ir jāmainās pašiem. Es priecājos par to, ka man ir jaunas idejas un risinājumi!
Ticu un ceru, ka drīz savas idejas likšu lietā.
5.
Vēl es priecājos, ka maniem bērniem pie sirds gāja piena zupa.
Vienkārši un ātri.
J
Hi, Hi! Pēc
svētku gardumiem vajag atslodzi.
6.
Vakara pārsteigums. Savandīt istabu nav liela māka, bet sakārtot … Vismaz mūsu mājas tas ir grūti. Pirms pasakas lasīšanas, bērni mani dzen ārā no istabas un saka, lai eju uz savu, man būšot pārsteigums. Troksnis ne pa jokam. Iet ņigu ņegu. Ernests pidžamu velk visādi, tikai ne pareizi. Māsa ar viņu nomokas ne pa jokam. Man ausis saspicētas un tā vien gribas un iet un iejaukties. Domāju, ka pārsteigums būs tā pidžamas uzvilkšana, bet kad atnāku, tad izrādās visas lelles, lāči, mašīnas un citas mantas ir sakārtotas un arī gatavas klausīties pasaku.
Ir tik jauki mācieties pacietību ar mazu bērnu pārsteigumiem un neiejaukties!
J
7.
Vakarā Ernests izvēlējās pasaku par Viniju pūku un Milzu Lempi. Par šī stāsta nobeigumu esmu sajūsmā vienmēr. Tas skan tā: „Re, kā Rū sagūstīja Milzu Lempi!” ierunājās Sivēns. Patiesībā izskatās, ka Lempijs ir sagūstījis mūs,” Pūks atteica. Tomēr šovakar mēs pamanījām vēl kādu atziņu - par piedošanas lūgšanu un piedošanu
. Tas ir tas, ko, varbūt pat pārspīlēti, mācu saviem bērniem.
Es priecājos, ka šī tēma ir arī pasakās.
Trusītis ieklepojās un, brīdi paminstinājies, teica: „Vai tu mums, lūdzu piedosi? Mēs rīkojāmies ļoti nejauki.”
Ir jau labi, Garausi! iesmējās Lempijs.
Es no sirds pateicos par tik jauku dienu!
Sirsnīgi,
Līga
