Garas pastaigas un traki vingrinājumi

Nu tā, šodien ir aptuveni ceturtā diena, kopš cenšos ievērot

E - dietologa

padomus. Pamosties uz rīta rosmi jau bija daudz, daudz vieglāk, ar slinkumu cīnījos mazāk nekā stundu.

Šorīt vairs neskrēju uz Biķerniekiem, bet gan uz piemājas skolas sporta laukumu. Un izlocījos daudz kārtīgāk, nekā vakar. Uztaisīju sev režīmu, ka ik pēc diviem stadiona apļiem apstājos un vingroju. No sākuma gan pārāk aizrāvos ar skaitļiem (vingrojumu daudzuma skaitļiem) un pēc 8. apļa man ar vingrošanu jau gāja diezgan sarežģīti. Es ceru, ka to neviens neredzēja.

Acīmredzot, biju sevi pārvērtējis nedaudz un mana pašapziņa tagad ir iedzīta vēl nedaudz dziļāk pazemē.

Acīmredzot, biju sevi pārvērtējis nedaudz un mana pašapziņa tagad ir iedzīta vēl nedaudz dziļāk pazemē. Es pat neminēšu konkrētus vingrinājumus un skaitļus, nevēlos publiski atzīties. Nu neko, kārtīgi izlocījies un paskraidījis, devos iekarot dušu (ātri un cenzdamies noslēpt seju - ja nu kāds ir redzējis pēdējo vingrojumu sēriju) un pēc tam nedaudz pastrādāju.

Sajutos baigi labi, tā rīta rosmes padarīšana tomēr ir kaut kas labs. Pēc tam aizdevos līdz centram, līdz ofisam, bija jāizprintē papīri. Brīdi vēlāk piekritu pastaigāties ar draugu Rūdolfu, viņam šis tas šur tur bija jāizdara. Ap to brīdi sajutu to nenormālo enerģijas pieplūdumu, kurš beidzot bija atnācis pēc rīta rosmes, ļoti laba sajūta, par visu bija prieks! Šī viņa "pāris lietu" izdarīšana izvērtās par pastaigu miljoniem kvartālu garumā, beigās man bija noberztas kājas, es jutu kāju muskuļus un biju gatavs apsēsties pilnīgi jebkur. Rūdolfs arī. Bet nu nekas, mēs turpinājām būt civilizēti un atradām soliņus. Tā lūk. Esmu saguris pietiekoši, lai aizietu gulēt pirms divpadsmitiem.

Es šodien esmu pārticis tikai no visādiem sīkumiem, kuru uzturvērtības skaitīt man galīgi nav iekšā, tāpēc šodienas ēšanas bilance man paliks mistērija. Rīt centīšos uzvesties kārtīgāk un pasekot ēdienreizēm līdzi vairāk.

Tad jau līdz rītam un rosmei.