skrējiens ar mammu

  Visā visumā lieliska diena.

No rīta pamodos, sapratu, ka vairs neesmu laukos. (:

No gultas izkāpt ļoti palīdzēja mammas aicinājums aiziet paskriet pa Biķernieku mežu. Es piekritu, šorīt šāds pamudinājums bija tieši pašā laikā. Šorīt arī nolēmu pamēģināt skriet ar uz rokām uzliktiem atsvariem. Diezgan interesanta padarīšana. It kā viņus varēja just, it kā nē. Nevarēju saprast, vai rokas tiešām nogurst vairāk, vai arī tas ir tikai manā galvā tā deļ, ka visu laiku par to domāju.

E-dietologa

padomi šonedēļ tiks pārlasīti vēlreiz, ir jāatsvaidzina darāmo darbu saraksts.

Forši paskraidījām, parunājāmies. Jestrākais brīdis bija, kad bija jāšķērso Biķernieku iela un līdz ar visiem citiem auto brauca arī viena ātrās palīdzības mašīna. Tad nu mēs izdomājām, ka vislabāk tomēr ir, ja Tevi notriec ātrā palīdzība, tas varētu būt visdrošāk. Vismaz ārsti uzreiz ir uz vietas.

Pēc skriešanas māte mani pierunāja iet dušā otrajam, es biju jauks un piekritu. Feini. Pēc rīta aktivitātēm devos centra virzienā, mēģināju noskaidrot darba lietas, daļēji izdevās un tad arī devāmies mazajam brālim izvēlēties staigājamās kedas. Atradām un izvēlējāmies. Turpat veikalā satiku Bordu Ilzi, pasēdējām, parunājāmies par biznesiem un reklāmām, un sūro, grūto dzīvi. 

Pēc tam vēl pastaigas pa centru un brauciens mājup.

Tā nu es te dirnu. Mājās atklāju, ka Antons jaunākais (esam trīs brāļi, es esmu tas vecākais, gudrākais) ir nosačkojis treniņu. Nu, treniņš bija atcelts, tad nu viņam bija iespēja uzspēlēt ar vecākiem jauniešiem, bet viņš no šīs iespējas atteicās. Tad nu es nolēmu viņu sodīt un mēs rīt pusseptiņos iesim skriet. Pēc tam es sapratu, ka man pašam manas audzināšanas dēļ nāksies celties stundu agrāk, nekā es to būtu darījis. Nu, neko, labi izaudzināti brāļi prasa upurus. 

čau!