Pārāk jauna vai pārāk viena, lai saprastu...

Sveiki! Rakstu, lai cilvēki, no malas skatoties, izteiktu savu viedokli par to, kas notiek manā dzīvē!
Iepazinos ar vīru pirms 8-toņiem gadiem. Pēc 5 gadu kopā būšanas pieteicās bērniņš, kuru plānojām. Apprecējāmies. Kad pirmajam bija 1,4 gadi piedzima otrs. Kad otram bija 4 mēn. vīrs aizgāja pie citas.
Tad nu tā- kad gaidiju pirmo bērniņu viss bija ok. Atbalsts no vīra, liela interese, kopīgi gājām uz USG, kopīgi pirkām visas nepieciešamās lietiņas, lasījām visu iespējamo literatūru par grūtniecību, zīdaiņiem un kā mainīsies mūsu attiecības. Vīrs teica, ka mīl mani un bērniņu, kas vēl ir manī. Runāja ar viņu, kad bija puncī utt. Piedzima bērniņš, bija ģimenes dzemdības. Vīrs ar mums kopā gulēja slimnīcā un palīdzēja aprūpēt bērniņu, jo jutos slikti un novārgusi. Dzemdības bija smagas un ilgas. Kad turēja bērnu rokās- bija laimīgākais un lepnākais tētis. Visu šo laiku līdz aizgāja viņš viņu loloja un mīlēja atšķirībā no otra. Tas nekas,ka viņš tik cūciski izturējās tagad pret mums, bet labāku tēti nebiju vēl redzējusi. Otru bērnu arī plānojām. Bet tā aina jau no pašas pirmās grūtniecības dienas bija pavisam cita. Viņš it kā vispār tam nepievērsa nekādu vērību. Viņš bija kļuvis par citu cilvēku. Protams, sākās kašķi, rīvēšanās. Sāka riņķī tusēties, pie tam slepus. Meli. Kad jautāju vai ir cita, tad atbilde bija, ka nav, jo mīlot tik mani. Negulējām vairs kopā, katrs savā izstabā. Bērns kādu nakti ar mani, kādu ar viņu. Pēc paša izvēles. Tā gāja laiks. Turpināju sagaidīt pēc darba, gatavoju,mazgāju, kopu māju. Pacietu visus melus. Līdz apskatījos viņa telefonu. Tur kļuva viss skaidrs. Ir cita. Biežāki kļuva vecāku apciemojumi un ilgāki. Es nebraucu ar viņu, jo biju pārāk nogurusi ar grūtniecību + vēl pirmais bērns tik maziņš. Kad teicu, ka ir pieķerts, ka visu zinu. Tad vienmēr bija meli, noliedzoša attieksme un teksts, ka mīl mani un vienīgi mani. Kā es tā drīkstot vispār runāt. Tā tas palika. Es cerēju, ka viss mainīsies, kad piedzims bērns. Kaut tas bija ļoti muļķīgi no manas puses. Piedzima bērns, vieglās un ātrās dzemdībās. Protams, vīrs nebija klāt un pat uz slimnīcu neizveda. Nācās saukt ātros. Atbrauca, apskatījās bērnu un aizbrauca uzreiz kārtējā braucienā uz laukiem ciemos pie saviem vecākiem. Pēc dzemdībām sākās nelielas problēmas, nācās ilgāk pagulēt slimnīcā, bet vīrs ilgāk varēja "viesoties pie vecākiem". Pirmais bērns tika atstāts pie maniem vecākiem.
Pārbraucām mājās, vīrs protams nepapūlējās mūs pārvest, to darīja mans tētis. Attieksme neuzlabojās- kļuva ar vien sliktāka. Sāka apsaukāt par resnu cūku un visādiem citiem rupjiem vārdiem. Teicu,ka jāškiras tad. Tad uzreiz mīl. Es noguru no visa tā vel vairāk. + mājās divi mazi bērni,kuriem visu laiku nepieciešama uzmanība. Mazākais saslima. Atkal brauciens pie vecākiem, kamēr mēs slimnīcā. Tad aizbildinājumi, ka laukos jāstrāda. Tas kļuva neciešami. Teicu,ka jāšķiras, jo šī dzīve kļuva par smagu man. No viņa puses nebija ne kripatiņas cieņas. Pat tika 2x roku pacēlis pret mani, kad protams, pati uzsāku sarunas par to, kā var atļauties vazāties apkārt pa pasauli, kad mājās 2 mazi bērni. Viņam bija praktiski brīvs darba režīms un viņš to varēja atļauties. Kad kāds no berniem gulēja kārtoju māju, taisiju ēst utt. Pati staigāju tāda-pusizgulējusies, nekāda. Viņš mierīgi atnākot mājas var visu piedrazot, teikdams, ka man tas jāvāc-tas esot sieviešu darbs.
Tā pienāca diena,ka teica, ka ok-šķiramies. Teicu-labi. Un otreiz saslima mazais ar bronhītu. Iegūlāmies slimnīcā. Plaika viņš viens. Pēc nedēļas atskrēja uz slimnīcu lūgt piedošanu. Ok-piedevu. Tā dzīvojām. Sākām gulēt kopā. It kā viss uzlabojās. Līdz atkal jāstrāda laukos. Tad 2 ned. ilga strādāšana savā darba vietā. Tad it kā brauc mājās, bet neatbrauc. Telefons atslēgts. Tad vienā dienā uzrodas un paziņo- MAN IR CITA! ES AIZEJU! NEMĪLU TEVI! UN NEZINU KAM MAN BIJA VAJADZĪGI BĒRNI! Paliku raudot ! Viņš palūdz 2 ls ceļam, lai varētu doties pie tās citas. Komiski.
Pagāja nedēļa un sāka rakstīt sms, zvanīt. Tad protams es vairs neraudāju un teicu, ka man un bērniem viss ok un dzīve nav apstājusies. Teicu,ka gan uzradīsies cilvēks, kas mīlēs gan mani gan bērnus. Nolika klausuli. Raksta SMS ar tekstu,ka vi'ņš nožēlo. Raud utt. Piedot. Vēlos atpakaļ. Pēc ilgākas lūgšnās piedevu. Dzīvojām kādu laiku un tad no darba braucot aizbrauca atkal pie viņas. Mājās neatgriezās. Pēc 2 ned. atkal sms, ka vēlas atpakaļ. Nu tad jau zināju,ka mums nekas nebūs, bet lai atriebtos tai otrai, taicu,lai tūdaļ savāc savas mantas un brauc šurp. Ka viss būs ok. Protams, mans pareģojums piepildījās, jo necik ilgs laiks nepagāja un projām atkal bija. Atkal neatgriezās no darba. Telefons izslēgts kā vienmēr. Nu viss skaidrs. Aizrakstīju sms, ka vairs lai nelūgtos atpakaļ. Ka viņš man neko nenozīmē utt. Atpakaļ saņēmu sms, ka es viņam arī tukš vieta un visvairāk uz šīs zemes mīlot to otru! Pusgadu jau dzīvojam šķirti. Brauc 1x ned pie bērniem. Maksā alimentus. Kad atbrauc, saku,lai ņem bērnus un iet staiga'ties vai ko citu darīt. Vienmēr aicina līdzi. Sākās pirms 4 mēn., ka sēžot parkā uz soliņa atzina savas kļūdas. Cik nelietīgi rīkojies utt. Tā otra viņu nesaista. Pat pēc ārējā veidola nepatīkot. Tā nu staigājām un viņš aizbrauca. Sākās sms sūtīšanas ar atzīšanos mīlestībā. Sāka zvanīt vai katru dienu it ka lai interesētos par bērniem. Bēt vienēr sarunas noveda pie personiskām lietām, kas bērnus neskar. Izkratīja savu sirdi par neveiksmēm un vienmēr zvana,lai pastāstītu par veiksmēm. Runājam kā draugi. Kopīgi staigājam. Viņš vēljoprojām apgalvo,ka nemīl to otru,ka mīlot mani. Bet iemīlēšot to otru un viss būšot ok. Cita vīrieša man nav un nav arī bijis. Uzsveru vienmēr,ka neviens man nav vajadzīgs. Bērni mazi utt. Ka nav laika arī citam. Par savām jūtām varu pateikt,ka mīlu viņu, bet nezinu kā. Bez tādas iekāres. Pašai brīziem liekas,ka gribu būt kopā, brīziem atkal liekas,ka viņš ir kļuvis man svešs, ka vairs es to cilvēku nepazīstu, ka tas nav tas pats ar ko biju kopā tad, kad nebiju vēl stāvoklī ar otru bērnu. Nespēju iedomāties, kā es ar viņu skūpstīšos kad viņš to ir darījis ar citu. Un vai vispār viņš vēlas būt kopā? Vai tie ir tikai vārdi, jo ja tā mīlētu, tad darītu visu,lai būtu kopā?!  Kas notiek? Vai cilvēkam nekad nav gana un liekas, ka tur kur nav viņš, tad tur ir labāk?