Skaudība?

Cik jocīgi pēdējā laikā jūtos. Mani it kā ir pārņemusi skaudība par tiem, kuriem iet labāk nekā man. Liekas, vai es neesmu pelnījusi normāli dzīvot kā tie citi, kuriem ir paveicies un kuri dzīvo tā, ka viņiem nekā netrūkst? Ar ko esmu sliktāka un kāpēc man ir jāknapinās, lai iztiktu? Sirds sāp paskatoties, kā daudzi braukā ar glaunajām automašīnām, bet es ar sabiedrisko transportu. Kā es knapinos savā vienistabas dzīvoklītī, kaut gan sirds un vajadzība tiecas pēc lielāka, bet kā es par to lai samaksāju. Cerēt un gaidīt, kad tas ārprāts ar mūsu valstī beigsies, un klusītēm apskaust tos, kuriem iet labāk! Varbūt tāda skaudība ir katram no mums, tikai citiem nekas neatliek kā ar sirdsāpēm noskatīties, nobirdināt klusībā asaru par to, kāpēc es esmu šajā dzīvē apdalīts...

Bet tad, lai sevi mierinātu, es iedomājos, kā iet tiem, kuriem pat nav vienistabas dzīvoklīša un maizes kukulīša, un tā salīdzinot sevi ar citiem es sajūtos kā vidusmēra cilvēks. Bet es negribu būt vidusmēra!!! Es gribu būt augstā, augstāk, lai sirds nesāp...

Varbūt tā ir tāpēc, ka ne jau vienmēr esmu bijusi vidusmēra, bet biju augstāk un ir dusmas uz tiem, ka viņus tas kritums nav skāris, bet mani ir... līdz ar to arī tā nejaukā skaudība un aizvainojums, kas mājo sirsniņā...