Mājdzemdības jeb īpaša dzemdību pieredze. Otrā - Praktiskā daļa

Apziņa, ka, sākoties dzemdībām, es varēšu palikt mājās, manī raisīja vislielāko labsajūtu un mieru gaidīšanas laikā. Zināju, ka būšu aprūpēta, uzklausīta un vajadzības gadījumā saņemšu saudzīgu, bet atbilstošu palīdzību. Mājās es devos pretī savam skaistākajam un izjustākajam dzīves brīdim.

Saņemot atklāsmi par radībām mājās, patīkami un iedrošinoši bija saņemt arī mutisku atļauju no manas dakteres, pie kuras biju grūtniecības uzskaitē, par plānotām ārpusstacionārām dzemdībām, lai gan no USG zinājām, ka bērniņam ap kaklu vienu reizi ir aptinusies nabassaite. Paldies Dievam, ka Viņš mums deva uzticēšanās garu, ka mēs nenobijāmies no šīs situācijas. Notamborēju meitiņai krelles, apsolīju, ka viņa tās saņems tiklīdz piedzims un lūdzu, lai atbrīvojās no patreizējās rotas. Meita laikam bija citās domās un ieradās pie mums ar savu kaklarotu.

Jāteic, ka sagatavošanās radībām mājās, neprasīja piepūles. Visu nepieciešamo pārsvarā varēju atrast mājās. Bija vajadzīga tikai neliela organizētība, lai, drošības dēļ, visu vajadzīgo katram gadījumam noliktu tuvumā izvēlētajai dzemdību vietai mājā.
Lai gan zināju un ticēju, ka mans mazulītis piedzims mājās, kaut kādas mantas tomēr bija jāsapako somā plānam B (plāns B ir pārcelšanās no mājām uz slimnīcu kādu iemeslu dēļ). Šī soma istabā uz grīdas bija tikai izpildīti noteikumi attiecībā uz mājdzemdībām. Man blakus somai nepastāvēja iespēja doties uz slimnīcu, tomēr es to būtu darījusi, ja vecmāte kaut ar vienu vārdu to apliecinātu par vajadzīgu.

Varbūt varu teikt, ka manas radības ilga trīs dienas. Nezinu, vai tas ir medicīniski pamatoti, bet es skaidri izjutu, kā divas dienas mans ķermenis gatavojās lielajai dienai. Viss notiekošais pakāpeniski pieņēmās apjomā. Trešajā dienā es zināju, ka mans gars un ķermenis ir atvēries jaunās dzīvības sveicieniem un pārmaiņām. Tā bija mana laimīgākā diena, jo es sapratu, ka man pašai dabīgi ir sākušās dzemdības. (Mani trīs vecākie bērni ir dzimuši ierosinātās dzemdībās stacionārās dzemdību nodaļās, bet par to būs nākamais stāsts par tēmu „Dzemdības slimnīcā un mājās”) Izjutu un pazinu katru kontrakciju, kās kā vilnītis nāca no bērniņa iekustinātās jūras. Brīnišķīgi, bet atlika tikai piezvanīt vecmātei un gaidīt viņu ierodamies pie mums. Tālāk turpināju savu ierasto knosīšanos jau ar domu un sajūtu par loloto mazulīti manās rokās, apņemta mājas miera un mīļuma. Paralēli manai rimtajai darbībai arī vīrs turpināja savu darbošanos pie mājas pagalmā. Patiesībā es apbrīnoju viņa mieru un paļāvību šajā procesā uz sievieti un Dievu.    

Līdz pat skaidrai radību norisei, kad mūs jau uzraudzīja vecmāte, es nebiju izdomājusi, ko mazulīša dzimšanas brīdī darīs vecākie bērni. Laikus jau paļāvos, ka tuvumā man ir vairāki cilvēki, kuriem varēšu uzticēt bērnus, bet konkrēti nekas sarunāts nebija. Sen jau esmu sapratusi, ka attiecībā uz bērniem notikumus ne tuvu nevar iepriekš saplānot un paredzēt. Pieļāvu pat domu, ka mani dēli varētu palikt mājās. Radībās tomēr atnāca sajūta, ka labāk un mierīgāk jutīšos, ja viņus kāds pieskatīs. Man mājās nebija ne vecāku, ne brāļu vai māsas, kā tas mēdz būt citās ģimenēs, kas tajā brīdī ar viņiem varētu pavadīt laiku un paskaidrot notiekošo, tādēļ lielie brāļi un māsa paciemojās pie mana brāļa ģimenes. Vīrs piedalījās dzemdībās un bija diezgan noslogots. Šajās radībās viņam viss savs pasaules laiks bija jāvelta mazajai peciņai.

Dzemdības gāja savu dabīgo gaitu un ritmu. Es biju spēka pilna kā ābele pilnbriedā. Šajā dienā biju cēlusies pēc sešiem no rīta, lai lielos bērnus palaistu uz skolu un bērnudārzu. Vēlējos, lai ilgi gaidītais un lolotais dabīgais dzemdību process neapstātos, tādēļ gandrīz visu dienu pavadīju staigājot. Radās vēlēšanās ar putekļusūcēju nedaudz uzkopt māju, tomēr vecmāte man to neatļāva darīt pirms viņa bija nepilnas stundas braucienā no mums. Tā vietā bija ieteikums atlaisties guļus. Es pagulēju pavisam nedaudz, jo bija sajūta, ka dzemdību gaita sāk pierimt.

Savādā veidā biju pārliecināta, ka mans bērniņš piedzimstot svērs, aptuveni, 3 kg. Interesanti, bet USG neparādījās ieraksts par gaidāmā bērniņa aprēķināto svaru, kā tas bija visiem maniem lielajiem bērniem. Es, protams, par to biju priecīga, jo vēlējos pēc iespējas mazāk analīzes, USG un visus mērījumus. Tagad saprotu, ka viss notiek ar iemeslu. Pretējā gadījumā varbūt man mājdzemdības ne no dakteres, ne vecmātes puses nebūtu ieteiktas. Mana meitiņa piedzima ar dzimšanas svaru 5085 g. Mēs dzemdības piedzīvojām vannā. Tā bija mūsu patīkamā un piemērotā vide, ko sajutu jau gaidīšanas laikā. Mazulītis pie mums ieradās laimīgs un vesels. Man nebija plīsumu, placenta piedzima dabīgi un arī asiņošana nebija. Tūlīt pēc piedzimšanas man atkal vairs nekas nesāpēja. Es biju spēka pilna un debesu smaržas apņemta.

Dzemdības mājās, vispirms, bija mana un gaidāmā bērniņa sajūta un vajadzība. Papildus tam tā ir nenovērtējami augsta pievienotā vērtība, ko varu nodot saviem bērniem. Viņiem būs piemērs un iespēja saprast, ka dzemdības ir dabīgs process un var notikt bez liekām medicīniskām manipulācijām veselai sievietei arī šajā laikā, kad reti vairs kas ir dabīgs mūsu dzīves telpā. Galvenokārt un neizbēgami tas liek aizdomāties par bērniņa īpašo stāvokli gaidīšanas laikā. Es aizdomājos un ieklausījos sava gaidāmā mazulīša vēlmēs, kas personīgi viņā attīstījās no ieņemšanas brīža, tomēr saistītas ar mani.

Es ticu, ka rimtās un cienīgās radības ir devušas lielu ieguldījumu manas meitiņas un manas ģimenes dzīvē. Bērna ienākšana šajā pasaulē ārpus mātes, kā mēs viņu sagaidām, vai uztveram bērnu kā pilntiesīgu cilvēku,- tie ir jautājumi, kas atradīs un paņems savu atbildi neatkarīgi no mums. Es esmu atradusi dziļu pazemes avotu, kas nes sevī radīšanas spēku un dzīvības svētumu.  
Nobeigumā šim stāstam vēlos paust vēl kādu labvēlīgu vēsti. Varbūt vienu punktu no mājdzemdību mīnusu saraksta varētu svītrot. Tukumā esmu saskārusies tikai ar pozitīvu attieksmi no medicīnas personāla puses, apmeklējot rentgena kabinetu mēnesi pēc mājdzemdībām vai vedot bērniņu uz vakcinēšanu pēc individuāla kalendāra. Sirsnīgu attieksmi un savstarpējo cieņu gan nevar skatīt tikai no vienas puses, tomēr katrs no mums var ielikt savu daļu tās veidošanā.
Pāri visam pateicos Dievam par Viņa nodomiem un žēlastību!

Foto: Dana Romaņuka, dandrixphoto.blogspot.com