Uldis Dumpis ir labais vai sliktais?

Kā jau teicu, Dāvim tolaik bija četri gadi un viņam gluži kā Emīlam bija sācies lielais darbīgums un vēlme palīdzēt, arī bez vecāku ziņas. Piemēram, Dāvis jau no rīta uzspieda zobu pastu uz manas un vīra zobu birstes, lai vakarā mums pašiem tas nav jādara. Lieki piebilst, ka līdz vakaram sažuvusi bija gan zobu pasta, gan birste… Dāvim patika uz savu galvu sakārtot manu nakts skapīti vai dažus plauktus virtuvē. Pēc šīs sakārtošanas nekas vairs nebija atrodams, un neliegšos, ka brīdī, kad uz pannas cepās karsts ēdiens, bet Dāvis vajadzīgo lāpstiņu bija „sakārtojis” vien sev zināmā vietā, es sapratu, kā dažās epizodēs jutās Uldis Dumpis...

Dāvis jau no rīta uzspieda zobu pastu uz manas un vīra zobu birstes, lai vakarā mums pašiem tas nav jādara. Lieki piebilst, ka līdz vakaram sažuvusi bija gan zobu pasta, gan birste…

Par to, ka, man pašai nemanot, no vienas frontes puses esmu nonākusi otrā, pārliecinājos arī kādā bērnu pasākumā pludmalē. Bērni skrēja gar jūras krastu, bet pieaugušie gandarīti viņos noraudzījās, un kāda maza meitene man pavisam nopietni, pat ar nelielu līdzjūtību balsī pavaicāja: „Vai tu proti skriet?” — „Protams!” — „Tad kāpēc tu neskrien?!” Patiešām? Bērnībā taču man patika skriet un just, kā vējš sitas sejā! Patika lēkāt uz vienas vai abām kājām, dejot istabas vidū, skaļi dziedāt pirms aizmigšanas, smieties līdz krampjiem vēderā. Atceries? Tev taču droši vien bija tāpat!
Bērnu grāmatās pieaugušos dēvē par garlaicīgiem, un es atceros, kā, maza būdama, domāju: bet kāpēc viņi ir garlaicīgi? Vai tad viņi paši to nesaprot, ka ir garlaicīgi? Kāpēc pieaugušie neskrien, nedauzās, neākstās un neprot smieties stundu no vietas? Un tolaik es, protams, domāju, ka nekad nebūšu tik garlaicīga! Bet pa kuru laiku tas bija noticis? Pa kuru laiku Uldis Dumpis man bija kļuvis saprotamāks nekā Emīls? Kāpēc, pārnākot mājās no darba, kad meitas vai dēls prasa: „Paspēlēsim hokeju?”, es tik bieži atbildu: „Pagaidi, mammītei jāatpūšas” (vēl jau nemaz tik veca neesmu…)? 

Bērnu grāmatās pieaugušos dēvē par garlaicīgiem, un es atceros, kā, maza būdama, domāju: bet kāpēc viņi ir garlaicīgi?

Es gribētu savienot sevī garlaicīgo pieaugušo, kuru nomāc atbildības nasta par bērniem, darbu, naudu, un to bezrūpīgo meiteni, kas varēja stundām smieties, skriet un lēkt bez iemesla, šķiesties ar krāsām, neraizējoties par to, ka tāpēc būs netīras rokas un drēbes. Un man ir visas iespējas! Jo mājās taču skrien, lec un joņo trīs Emīli. Tieši to šoreiz novēlēšu gan sev, gan citiem vecākiem — nepazaudēt bērnu sevī! Kaut uz mirklī pamēģināt atcerēties, kā uz pasauli raudzījāmies četru, sešu un astoņu gadu vecumā. Un tas palīdzēs citām acīm paskatīties arī uz savu bērnu.

Mums priekšā Lieldienu brīvdienas, un laiks ārā ir brīnišķīgs. Nedomāsim par krīzi un nenomaksātiem rēķiniem, bet iesim ārā, spēlēsim bumbu, brauksim ar riteņiem un skrituļslidām, dauzīsimies kopā ar bērniem, priecāsimies, jokosim un skaļi smiesimies, lai Lieldienas tik tiešām ir priecīgas!

Sauli un prieku vēlot, Sindija Meluškāne