Nepateiktais paldies un sarkanās laiviņkurpes

Tas ir daudzsološs vakara ievads – mēs, dažāda vecuma, pieredzes, ģimenes stāvokļa un dzīves gaidu sievietes, domās žigli pārcilājam savu dzīves CV, jo tūliņ to prezentēsim viena otrai pasākumā, kuram varētu piešķirt nosaukumu līdzīgi kā Veidemanes k-dzes literārajam darbam „Vīrieši manā dzīvē”. No kurienes šāda ideja? No pieredzes trūkuma un tās pārbagātības. No apziņas, ka mammai nav iespēja vienas nejaušas tikšanās laikā izklāstīt meitas draudzenei visu to, ko piedzīvojusi pati un ko ieteiktu izbaudīt vai, gluži otrādi, apiet attiecībās ar vīru, vīramāti, bērniem un citiem „trešajiem liekajiem”. Tāpēc mums ir pirts ar ieeju tikai sievietēm, klāti galdi ar saldu meiteņu liķieri un katrai savs stāsts.

Viņš savai sievai no braucieniem vienmēr ved dāvanas. Vienmēr! Viņa nekautrīgi min vairākus piemērus, bet ne jau tāpēc, lai izraisītu mūsu vidū apbrīnu vai baltu skaudību. Nē, viņa sūkstās. 

Manu uzmanību un, neslēpšu, profesionālu interesi piesaistīja stāsts par vīrieti, kurš vienmēr ir blakus, jau gadu desmitus. Viņš lieliski gatavo, sevišķi dažādus konditorejas brīnumus, kādus pat mēs, sievietes, neuzņemtos bez īpašas vajadzības, ja vien nerastos vēlme kādam atstāt iespaidu par mums kā virtuves dievietēm mīlestības radīšanai „caur vēderu”. Bet pats galvenais – viņš savai sievai no braucieniem vienmēr ved dāvanas. Vienmēr! Viņa nekautrīgi min vairākus piemērus, bet ne jau tāpēc, lai izraisītu mūsu vidū apbrīnu vai baltu skaudību. Nē, viņa sūkstās. Jo dāvanas, redz, esot nelaikā, nevietā, neīstā izmēra un vispār – kāda jēga!? Viņas stāsts kopumā ir visnotaļ sulīgs, mēs smejamies un šūpojam galvas, jo „Jā, jā! Tieši tā tas notiek! Manējais arī tā dara!” Tomēr tas nav par dāvanām, jo mums nākas atzīt, ka tikai viņas vīrs no komandējuma mēdz atvest sarkanas laiviņas kā mīlestības apliecinājumu ar gluži vai prasību tās arī nēsāt.

-„Es viņam teicu – ravēšanai dārzā būs gana labas!” viņa mums lepni stāsta.

Un es ieraugu to, ko viņa pati neredz. To, ko vīrietis no viņas gaida. Nav jau runa par sarkanām laiviņām , franču smaržām vai šifona kleitu. Viņš gadiem ilgi gaida viņas atzinību, viņas īpašo novērtējumu. Kā vīrs, kā vīrietis, kā vienīgais īstais. Bet viņa spītīgi to nedod – sarkanās laiviņas tā arī stāv skapī jau gadu gadiem.

-„Saki, kā Tev šķiet, kāpēc viņš dāvina visas tās dāvanas? Ko viņš no Tevis gaida?” es uzdrošinos pajautāt.

-…

Iestājas dažu sekunžu klusums, burtiski mirklis, bet es sajūtu vārdos neizteiktu atbalstu no pārējām vakara dalībniecēm, uzķeru pāris sazvērniecisku skatu. Arī viņas ir pamanījušas, arī viņām radies kas līdzīgs dzīvē neiespējamai solidaritātei ar vīrieti, kuru varbūt pat nekad nesatiks.

Viņa man lepni nepiekrita, tomēr es sajutu, ka aizdomājās. Un, kas zina, varbūt viņa šovasar tomēr uzvilks sarkanās laiviņas un pirmo reizi ilggadējas laulības laikā pateiks savam vīrietim tādu „paldies” par dāvanu, kas viņam beidzot ļaus noticēt paša nozīmībai viņas acīs.

Elīna Neilande

„LABO DOMU PIETURA”