Mamma nesaprot pirmklasnieka uzdevumu matemātikā

Izglītības programma mazajās klasēs mani mēdz izvest no pacietības. Man ir divi bērni, mācās 1. un 2. klasē. Puiku, kurš mācās 2.klasē, zināmā mērā varētu uzskatīt par "ledlauzi". Kad viņš mācījās 1. klasē, nereti sēdējām pie mājas darbiem pat līdz 23.00. Protams, te jāņem vērā arī viņa raksturu. Māsa to visu vēroja un izdzīvoja līdzi, un daudz ko apguva klausoties.

Kad dēls mācījās 1. klasē, nereti sēdējām pie mājas darbiem pat līdz 23.00!

Bet atgriezīsimies pie pacietības. Tās zināšanas, ko prasa no mazajiem bērniem, dažkārt ir pielīdzināmas 80-to un 90-to gadu 3. un 4. klases līmenim. Nē, es, protams, saprotu, ka dzīve nestāv uz vietas. Un tomēr.

Vēl viena lieta,  par kuru reizēm ir pārņēmis šašutums - kā bērnus māca domāt. Piemēram, mājasdarbs matemātikā. Redzu uzdevumu un domu, ko tas sevī slēpj. Tad nu es pēc savas saprašanas pūlos bērnam izskaidrot uzdevuma būtību, bet... izrādās nepareizi. Jēga pareiza, bet izskaidrojums šodien jau cits. Atvaino Izglītība, mamma dienā bija darbā, nevis skolā, un tādejādi nedzirdēja šodienas skaidrojumu. Pamazām jau tos pārpratumus nokārtojam, jo bērniem jāaug un jāmācās.

Tāda ir mana salīdzinoši mazā pieredze tagadējā izglītībā. Kā nekā esam iesācēji.