Vakariņas ēģiptiešu gaumē

Ēģiptieši mīl organizēt kopīgas vakariņas, tādēļ ik pa laikam tiekam uz tādām uzaicināti. Kādam draugam ir atbraukusi ciemos ģimene no laukiem un arī mums ir jābūt, lai parādītu sevi un atrādītu dēlus.

Pasākumam par godu ir nedaudz jāsagatavojas, jo ierasties ar tukšām rokām nav īsti labi. Ir jānošauj divi zaķi ar vienu šāvienu – jāpārsteidz un jāizdabā. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo visi ir no „Lejas Ēģiptes”, citiem vārdiem sakot – laukiem, kas nozīmē – tradīcijas un visai ierobežota ēdienkarte. Ir skaidrs, ka nav vērts censties pagatavot kaut ko tradicionālu – tāpat nesanāks, ir jāņem kas eiropeisks, tikai jādubulto cukura deva. Izlemju izcept kūciņu – biskvīts + želeja un augļi, „odziņai” garnējumam izmantoju kiwi, kas ir rets un nepazīstams, jo īpaši lauciniekiem.

Līdzi ņemu savu kafiju, jo ēģiptieši parasti dzer tikai melno tēju, kura ir tik stipra un salda (1 glāze (250ml) 1 tējkarote tējas + 4-5 tējkarotes cukura), ka man pēc tādas tējas nakts paiet dzerot ūdeni.

Ierodamies tieši laikā, lai jau sēstos uz grīdas. Kāpēc uz grīdas? Jo galdi te nav cieņā. Tipiskas ēģiptiešu vakariņas, tas nozīmē – galdauts uz grīdas un uz tā salikti trauki. Trauki ir no metāla, tā ir vienkāršāk, jo mājvietās grīdas parasti ir no klona vai flīzēm klātas. Gan uz viena, gan otra stikla trauki plīst ar tādu skaņu, ka teiciens „trauki plīst uz laimi” te sajūsmu neizraisa. Tā nu šajos traukos „galda” vidū ir ēdieni, kuri paredzēti visiem. Katram atsevišķi ir šķīvis ar rīsiem, karote un maize.

Rīsi, tas ir pamatēdiens, tie ir divās krāsās, jo gatavojot, daļu rīsu apcep brūnus un daļu atstāj baltus, rezultātā sanāk bagātīgāka garša un interesants izskats. Tos ēd gandrīz katru ēdienreizi vai vismaz vienu reizi dienā, tiem vienmēr ir jābūt svaigiem, nupat gatavotiem.

Karote ir paredzēta zupai, jo visu pārējo ēd ar maizi. No tās noplēš gabaliņu, ieliek starp pirkstiem un tādā veidā paņem ēdienu. Maize ir kaut kas līdzīgs apaļam lavašam saujas platumā, to ēd ļoti daudz, vidēji katrs 2 – 3 lavašus vienā ēdienreizē, sanāk visai ekonomiski, jo apēdot tādu daudzumu maizes vairs neko citu īpaši daudz neapēdīsi.

Es esmu zupu cienītāja, tādēļ apēdu gan par sevi, gan vīru, jo viņam mamma zupas nevārīja, attiecīgi „tās nav ēdamas”. Zupa ir laba, kaut arī diezgan trekna, tās pamatā ir vistas buljons un mazītiņi makaroniņi, kā lāsītes. Šķidrums ir 80%, man tiek iedots atsevišķi un savādākās proporcijās – esmu latviešu meitene un man mamma vārīja zupu, kurā bija dažādi labumi un 20% šķidruma.

Jaunākam puikam ir 2 gadi un tas ir laiks, kad visu varu pats un māku pats, kas nozīmē, ka viņš ir izbēris visus rīsus, iebāzis kāju tēva šķīvī un ar eļļainām rokām samīļojis onkuli. Tas gan nebojā kopējo noskaņu, jo ēģiptieši tik ļoti mīl bērnus, ka viņiem šāda uzvedība liekas uzjautrinoša un tajā netiek saskatīts nekas nosodošs. Es kā māte gan cenšos ko glābt, bet mani ātri aptur un neļauj bojāt „bērnam prieku”.

Man tuvāk tiek piebīdīts liels vistas gaļas kalns, jo arī šī mana vājība ir visiem zināma – mēs ar jaunāko dēlu esam „gaļēdāji”. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo vista tiek vārīta dabīgā buljonā, līdz mīkstumam, kad tā kūst mutē, un pēc tam apcepta līdz tā ir kraukšķīga un garda bez gala.

Ir gan viens labums tam, ka nav galda, kad esi pārēdies, tad nevar pakrist pagaldē, tu vienkārši pārripo uz citu vietu.

Pēc vakariņām tiek ēsta mana kūka, tieku slavēta, bet patiesību zina tikai Dievs, jo ēģiptietis nekad neatļausies pateikt ko sliktu, tikai šur tur pamanu kiwi šķēlītes ... atliek tikai zīlēt – vai nu negaršoja vai (kas visticamāk) pabaidījās tādu brīnumu ēst.

Ilze Leila Strūberga (www.manaegipte.com)

Speciāli laikrakstam "Diena"