Kura valoda pirmā?

Ēģiptē bērniem, kuriem mamma ir latviete, bet tēvs (visbiežāk) – ēģiptietis, nav tik daudz iespēju runāt un attīstīt latviešu valodas prasmi. Kad dēli bija vēl pavisam maziņi, mani pārņēma spārnota doma – regulāri ir jāorganizē latviešu pasākumi, kur sanāk jaunā paaudze un spēlējoties, savā starpā sarunājas latviski, tā uzturot un paplašinot valodas zināšanas. Nu jau manam vecākam puikam ir 4 gadi, viņš runā tā, ka ne apklusināt, bet bēdīga pieredze rāda, ka bērni savā starpā izvēlas ēģiptiešu valodu.

Lai cik tas nebūtu nepatīkami, ir jāatzīst, ka bērns, kurš ir bieži ārpus mājas vai ar kuru tēvs pavada daudz laika kopā, par pirmo valodu izvēlas ēģiptiešu. Tā nu paliek atklāts jautājums – kādai valodai būtu jābūt otrai? Mātes vai kādai citai un vai mātes valodai vispār ir kāda vieta? Mēs esam trīs latvietes, kuras puslīdz regulāri tiekas un organizē latviešu bērnu pasākumus.

Tā nu paliek atklāts jautājums – kādai valodai būtu jābūt otrai? Mātes vai kādai citai un vai mātes valodai vispār ir kāda vieta?

Pirmajai no mammām abas meitenes runā latviski, skaita latviski un pat burtiņus abas jau māk, nākamais solis – lasīt un rakstīt. Bērni pamatā ir mājās kopā ar mammu, kā arī pāris vasaras mēnešus brauc uz Latviju ciemoties. Meitenēm, protams, ir arī ēģiptiešu valoda. Sanāk, ka latviešu valoda ir pirmā, pēc tam ēģiptiešu un tad arī angļu valodas. Patriotiskums sit augstu vilni.

Es esmu otrā mamma un man neiet tik gludi, arī Latvijā ciemojušies neesam jau pāris gadus. Pirms gada konstatēju faktu, ka vecākais dēls runā tikai pavēles formā un par sadzīves tēmām. Pašlaik cenšamies labot šo manu kļūdu ar multfilmām un grāmatām latviešu valodā. Kā arī esmu uzlikusi sev par pienākumu apsēsties un pārrunāt ar dēlu dažādas situācijas. Sev par attaisnojumu varu piebilst, ka dēliem ir četras valodas: mammas – latviešu, tēta – ēģiptiešu, bērnu dārziņš – krievu + angļu valodas. Rezultāts ir tāds, ka vecākais (4.g.v.) sāk tikai tagad pilnos teikumos runāt. Šai medaļa ar divas puses – no vienas dēli pieaugs un zinās četras valodas, no otras – vai tas bērnam nebūs pa daudz un sekas neizpaudīsies vēlāk – skolā?

Savukārt trešajai mammai dēli runā ēģiptiešu valodā un viņa (visbiežāk) ar tiem arī nerunā latviski, tikai pāris standarta frāzes pavēles formā. Atceros, multfilmu „Kaķīšu dzirnaviņas” puika izbrāķēja, jo netika skaidrībā, ko tas onkulis (teicējs) stāsta. Rezultātā latviešu valodas puikām vairāk nav nekā ir un spriežot pēc mammas uzskatiem – nekas īpaši šai sfērā nemainīsies. Savukārt savos 4,5 gados puika labi runā, raksta un pat šo to jau lasa ēģiptiešu valodā, drīz sāksies sākumskola un tās programmu jau viņš zina. Ar Latviju šai jaunajai ģimenei nav ciešs sakars, attiecīgi – varbūt nav nemaz vajadzīgs likt bērniem mācīties valodu, kuru reti izmantos?

Tā nu sanāk, ka katrai mammai savā ziņā ir taisnība. Cik esmu jautājusi, tad viedokļi dalās un ne tikai Ēģiptē. Iepriekšējo reizi, kad biju Latvijā, tur ciemojās kāda mana paziņa, kura ir apprecējusies ar īru un viņa ar savu dēlu runāja visai lauzītā angļu valodā, savukārt vecmamma ar mazdēlu – tikai ar žestiem.

Manuprāt, tas viss ir atkarīgs no patriotisma, cik nu kurš ir latvietis Latvijā un paliek par latvieti ārpus tās. Kā arī cik cieša ir saikne ar mātes dzimteni. Kā arī cik nu kuram ir svarīgi, ka tavs bērns nespēs normāli kontaktēties ar tavu mammu.

Dīvaini, ka man ļoti bieži uzdod jautājumu: kādā valodā runā tavi dēli?, bet es vēl nekad neesmu redzējusi, kad kāds šo jautājumu uzdod krievietei, gluži otrādi – krievietes bērnu uzreiz uzrunā krieviski. Jāatzīst, ka es arī nekad neesmu redzējusi nevienu krievu bērnu, kurš nerunātu krieviski, neatkarīgi kurā valstī viņš dzīvo un kāda tautība ir viņa tēvam.

Ilze Leila Strūberga

Speciāli laikrakstam Diena