Pelnrušķīti - miskastē?

Savulaik mēģināju piedabūt meitenes noklausīties Vinnija Pūka oriģinālo versiju. Tikām līdz pirmās lappuses vidum, jo visu laiku bija jāšķir uz priekšu, kur būtu "vēl kāda bildīte". Tā nu mēs pagaidām lasām tās surogātpasakas, kuras amerikāņi sačakarējuši ar savu vienkāršošanu. Sanāk tāda bērna gatavošana televizorkultūrai - mazāk iztēles, vairāk gatavu vizuālu stereotipu.

Neglītās māsas ir neglītas pēc sejas, bet Pelnrušķīte ir uzzīmēta kā Bārbija.

Pelnrušķīte ir viens no tādiem stereotipiem. Laba, strādīga meitene, kurai nav paveicies ar māsām un pamāti. Tiktāl viss labi. Bet tad nāk liktenīgais balles vakars. Un viss nokrīt no gaisa, pateicoties sakariem (pareizi izvēlētai krustmātei) un ārējam skaistumam. Jo princis viņā redz tikai to. Varētu jau cerēt, ka tas skaistums tiešām nāk "no iekšām", tomēr bilžu grāmata visu noliek pa vietām. Neglītās māsas ir neglītas pēc sejas, bet Pelnrušķīte ir uzzīmēta kā Bārbija. Āmen!
Tā nu es vakar lasīju kārtējo reizi to Pelnrušķīti un nodomāju - varētu ka es pa kluso to grāmatiņu ieslidināt miskastē. Tāpat, kā tas notika ar visām Bārbijas sērijas grāmatiņām, kuras janākās meitas krustmāte bija aiz labas sirds sadāvinājusi. No otras puses - katra pasaka kaut ko māca. Ko manas meitas varētu iemācīties no Pelnrušķītes, ja viņas jau tagad pārģērbjas četrreiz dienā,"lai būtu skaistas"? :)
 

Autors:

Valdis Melderis

,

Radio Skonto

programmu direktors un trīs meitu tēvs