Es gaidu savu sesto bērniņu

Maz pamazām sapņi un nojautas ieņēma prātam saprotamas aprises - grūtniecības tests pozitīvs. Jau ilgu laiku, kad vēl nebija nekādu priekšnojautu par bērniņa atnākšanu, pie manis dažādos interesantos veidos nokļuva zaļas bērna drēbītes. Pirmo reizi savās gaidībās sajutu un atpazinu kādu konkrētu krāsu, piemērotu manam mazulim! Iesaiņoju pozitīvo grūtniecības testu ar zaļas dzijas pušķīti un pasniedzu vīram modinot. Viņš izskatījās samiegojies, neticīgs, šaubīgs un pārsteigts par dāvanu. Tik ļoti ilgojies, gaidījis, bet tagad tāda reakcija?! Un vēlāk kādā radu vīriešu sarunā nejauši dzirdu, ka viņš ir nobažījies par mūsu nākotni. Par ko? Izrādās par to, ka tagad jādomā par lielāku mašīnu. Cik brīnišķīgi ir veidota sieviete un vīrietis! Man līdz ar bērniņa atnākšanu uzliekas klapes uz ausīm pret strīdiem, nenovīdību un naidu, sirds tiecas tikai pēc šķīstām vērtībām, siltuma un mīlestības, bet vīriņš domā par vēl vienu sēdvietu mašīnā.

Lai gan apstiprinošais grūtniecības testiņš ir piepildījis mani ar pārliecību, ka man zem sirds rosās jauna dzīvība, atlikušās šaubas jādodas kliedēt pie vecmātes. Arī tādēļ, ka zinu, ka man parasti ir zems dzelzs līmenis asinīs, bet mazulim tas ir ļoti nozīmīgs labsajūtas nodrošinātājs.

Kādā radu vīriešu sarunā nejauši dzirdu, ka viņš ir nobažījies par mūsu nākotni. Par ko? Izrādās par to, ka tagad jādomā par lielāku mašīnu. 

Ar iepriekšējā bērniņa ienākšanu ģimenē iepazinu brīnišķīgo dabisko dzemdību vecmāti Ivetu. Esmu pierakstījusies uz pirmo vizīti, un mēs dodamies ceļā. Zinu, ka vīrs man līdzi nenāks. Varbūt mazliet tomēr to vēlos tādēļ, lai arī viņš izrunā sev svarīgos jautājumus, noskaidro ar bērniem saistītās mīklas, bet vīriešiem jau vajadzīga cita situācija, pieeja un sava teritorija. Mazliet dzīvnieciski. Patiesībā egoistiski, bet es nemaz nevēlos, lai viņš man nāk līdzi uz šīm vizītēm, jo tas ir mans un bērna laiks citā, viedā pasaulē pie vecmātes. Vēlāk par to pašu ar vīru es varēšu runāt citā, viņam saprotamā valodā. Stundas garā saruna man ir strādāšana sirds dārzā, baiļu noķeršana un izvilkšana aiz ausīm gaismā, reizē kā grēksūdze manai dvēselei, lai telpu blakus ikdienas pūliņiem sakārtotu cienīgu mazajam cilvēkam.

Pirmajā vizītē savu sarunu sāku ar uztraukumu par jocīgajām izmaiņām manā ķermenī - vēdera augšdaļa tāda kā piepūtusies un uz ciskām klāt papildus dzīvā svara grami. Par to visvairāk satraucies mans vīrs! Iveta jau smaida. Un, izrādās, mans otrais punkts sarunā sasaucas ar pirmo, jo vecmātei jau ir skaidrs, ka izmaiņas ir izdarījis bērniņš. Nevaram saprast, cik īsti nedēļas pie mums mazulis jau dzīvo. Viņš ir ieradies klusi, mazliet noslēpumaini, nemaz neliekot par sevi zināt ilgāku laiku. Savu viena brīža nogurumu un raudulību par ikdienas nieciņiem norakstīju uz neseno atgriešanos darbā un ilgošanos pēc jaunākās meitiņas, kuru auklēja omīte. Turklāt kolēģei darbā bija tieši tādas pašas garastāvokļa izpausmes. 

Atsakos no US, jo ticu savām sajūtām, mācos atpazīt, jo tās ir galvenais rādītājs pār mūsu kopējo labsajūtu un veselību. Gribu, lai pēc iespējas mazāk blakus traucēkļu novirzītu mani no mērķa saņemt vislabāko.

Atsakos no US, jo ticu savām sajūtām, mācos atpazīt, jo tās ir galvenais rādītājs pār mūsu kopējo labsajūtu un veselību. Gribu, lai pēc iespējas mazāk blakus traucēkļu novirzītu mani no mērķa saņemt vislabāko. Vecmāte nolemj paklausīties, vai var dzirdēt bērna sirdspukstus. Tas ir brīnums! Neviens fakts un izmērs cm nevar tik ļoti iejūsmināt, pacelt un atvērt sirdi mīlestībai par bērniņu, kā dzirdēt sirdspukstus. Un tie skanēja tik labi! Šajā mirklī likās it kā acu priekšā redzu manas sirmās vecumdienas, kad es pie labas veselības un pārpilnas laimes sēžu atpūtas krēslā un vēroju savus mīļos... 

Te pēkšņi Ivetas balss atsauc atpakaļ realitātē, lai es, augšā ceļoties, aiz laimes netīšām neapgāžu lampu. Bet tas bija tik mīļi, iejūtīgi un manus priekus aptveroši pasacīts! Laikam tā kādai jau ir gadījies. Nu ko,.. vēl kaut ko runājam, bet patiesību sakot, vairs neatceros - ko. Es vairs neatrodos uz zemes. Dodos uz mašīnu, kur mani gaida vīrs, bet mazulis tikmēr manā sirds dārzā nez' no kurienes sasaucis tik daudz košu putnu, kas melodiski trallina, griež manu saprātu reibinošā virpulī un ceļ mani arvien augstāk un augstāk nezināmo debesu laimībā.. Noklaudz mašīnas durvis. Esmu atpakaļ. Vīrs grib zināt, kas un kā, bet es varu tikai plati smaidīt, starot kā saule un pateikt vienu pieklusinātu un bijīgu vārdu - IR.

Autore: Dace Krecere, sešu bērnu māmiņa