Tu gribi iestādīt koku

Tu gribi iestādīt koku. Patiesībā tu to esi gribējis jau sen, kopš bērnības tā sajūta ir bijusi tevī. Bet nu varētu teikt, ka laiks ir pienācis. Tu esi izaudzis, nostabilizējies savā dzīvē, tev ir māja, kurā dzīvo tu un dzīvos tavi pēcnācēji; tev ir vieta, kur koku stādīt; kur tas varēs netraucēti augt, priecēt tevi un dot augļus vēl labu laiku pēc tam, kad tevis nebūs.

Tu līdz šim neko nezināji par koku stādīšanu. Tu esi bijis uz dažiem semināriem, izlapojis dažādus katalogus, parunājis ar zinošiem cilvēkiem. Tu esi izdomājis un beidzot nopircis savu Koku. Pagaidām viņš vēl aug traukā, ārā ir auksts rudens un tu gaidi to dienu, kad pavasara saule atkausēs un sasildīs zemi, jo tu savu Koku gribi stādīt īpašā dienā un tikai tā, kā tu to gribi darīt.

Ir atnācis pavasaris, pamazām tavā mājā ir ienākušas Koka stādīšanai vajadzīgās lietas – ir pareiza lāpsta, mēslojuma maiss, lejkanna īstajā krāsā un vēl šis tas. Tu esi gandrīz gatavs darbam; garām ejot vienmēr uzmet skatu vietai, kur tas augs un jau iztēlojies, kā tā zarus šūpos vējš un kā mazi, trausli ziediņi ziedēs zaru galos.

Cik ilgi tu te to koku mocīsi traukā? Ir tak tik vēls pavasaris, pēdējais laiks stādīt! Ņem taču un sāc vienreiz!

Kādā dienā tavas mājas durvis tiek atrautas, ieskrien kaimiņš un saka – “Cik ilgi tu te to koku mocīsi traukā? Ir tak tik vēls pavasaris, pēdējais laiks stādīt! Ņem taču un sāc vienreiz!” 

“Hmm”, tu pie sevis nodomā.. “šī nebija tā diena īsti, kad biju iecerējis to darīt, bet, iespējams, kaimiņam ir taisnība. Arī šodienai laikam nav ne vainas un tiešām – vai neesmu savu koku pa trauku nomocījis tik ilgi gaidot?”

Un tu ņem savu lāpstu, auj kājās zābakus un salds satraukums pārņem tavu sirdi – ŠĪ tad būs tā diena. Tu esi ticis bedrei jau aptuveni pusē, kad kaimiņš atkal ir klāt.

“Vai tad tā jārok bedre kociņam?” Prasa viņš “Nu tak tās malas galīgi nevajag līdzināt un taisīt bedri kā pēc rasējuma. Tikai laiku aizņem. Tik platas jau tās saknes nemaz nebūs un paies vesela mūžība, kamēr tik platu bedri līdz vajadzīgajam dziļumam izraksi. Dod lāpstu, parādīšu, kā tas darāms.” 

“Nu jā,” tu nodomā; “kaimiņam sastādīts vesels dārzs, viņš noteikti zina, kā tas darāms. Un tiesa, izskatījās, ka rakšana paņems daudz mana laika. Man gan nekur nebija jāsteidzas, bet, iespējams, es ar savu nezināšanu kaut ko varu arī sabojāt.”

“Re, kā vajag” – drusku iesvīdis un priecīgs, ka var palīdzēt, saka kaimiņš – “Tagad ņem lāpstu un pabeidz to bedri, tad es tev parādīšu, ko darīt tālāk.”

Tu paklausīgi ņem lāpstu un darbojies, pie sevis domādams divējādas domas. No vienas puses, tas ir labi, ka tavas iespējamās kļūdas tiek novērstas jau pamatā un ir kāds, kurš zina šo visu labāk. No otras puses šis bija darbs, ko biji iecerējis paveikt īpaši. Sev. Un savai dzimtai. Un, iespējams, ar kļūdām, bet paveikt pats. Bet skaidrot to kaimiņam tagad nav īpaši ērti, uzskatīs vēl par nepateicīgu vai pamuļķi.

“Tā. Un kas tev tie tagad par mēsliem nopirkti? Par šo firmu neko labu neesmu dzirdējis; uzgaidi, man šķūnī vēl viens labo mēslu maiss, šķiet, ir palicis, aiziešu pakaļ.” Un kaimiņš ir prom. Ārprāts. Un tu būtu tos neīstos salicis savam Kokam. Tak nokalstu vai kādu slimību dabūtu. Savā ziņā labi, ka ir tāds kaimiņš ar savu nesavtīgo palīdzību.

Tā īsti nebija tieši tā diena, ko tu biji iztēlojies. Un tas nenotika tā, kā tu juti, ka tam vajadzēja notikt. Tava Koka sākums nebija tāds, kādu tu viņam biji paredzējis.

“Nu tā, tagad paej malā” un kaimiņš jau riekšavām kaisa savus supermēslus tavā kociņa bedrē, jaucot tos kopā ar zemi. “Tagad turi to savu koku tā”- norāda viņš- “nē, tomēr šitā būs labāk. Tas zars lai iet uz šo pusi, labāk iekļausies ainavā.” Un kaimiņš sāk bedri rakt ciet, ap saknītēm metot izrakto zemi.

“Pagaidi, pagaidi” – tev gribas kliegt, jo nu jau iet par strauju. Tu gribēji katru sakni iztaisnot, liekot zemi pakāpeniski un izjūtot, kā tavs Koks beidzot var uzelpot, tādā plašumā ticis. Izjust katru sakni, kā tā saskaras ar valgo zemi. Domāt par to, kā koks šeit iesakņosies un stieps savus zarus uz to pusi, kur pats gribēs. Bet nu tas izklausītos tik neadekvāti šai situācijai un kaimiņš taču ņems un apvainosies.

Tikmēr zeme ir sabērta, kaimiņš paņēmis tavu lejkannu un kociņu aplējis, slauka rokas, uzsit tev pa plecu un uzsauc – “nu, ko stāvi kā iemiets? Labs darbiņš, kas padarīts! Labi, ka man tas maiss vēl mājās bija palicis, redzēsi, izaugs labi ātri un dos normālu ražu”. Un kaimiņš ir prom.

Tavs Koks ir iestādīts. Un, iespējams, viņš tiešām ātri augs un dos labu ražu. Tikai bez prieka, ko redzēsi sava Koka ziedos pavasarī un augļos rudenī, sirdī paliks mazliet tāds kā rūgtums, kā vilšanās. Jo tā īsti nebija tieši tā diena, ko tu biji iztēlojies. Un tas nenotika tā, kā tu juti, ka tam vajadzēja notikt. Tava Koka sākums nebija tāds, kādu tu viņam biji paredzējis.

Bet – ak, tas laikam ir muļķīgi tā ņemties ar sīkumiem. Tā droši vien notiek ar simtiem un tūkstošiem Koku visā pasaulē. Un iespējams, tu pats vienkārši esi pagalam neprasmīgs koku stādītājs un tev paveicās, ka blakus gadījās tik zinošs kaimiņš.

Tu gribi iestādīt Koku. Vēl vienu. Vai tu pats to spēsi?

Autors: Liene Korņejeva

Avots: kastanis.org