Par divvalodību Somijā
Mūsu ģimene jau otro mēnesi dzīvo Somijas galvaspilsētā Helsinkos. Pavisam drīz – maija beigās – atgriežamies Zviedrijā. Laiks Somijā mums visiem dažādā ziņā bijis interesants: Gregs atjaunojis un nodibinājis dažādus akadēmiskos kontaktus, Andrejs guvis pieredzi Somijas skolā, man bijusi iespēja kaut nedaudz iepazīt somu dzīves ritmu. Martinam, šķiet, pagaidām vienīgajam gluži vienalga – esam Somijā vai Zviedrijā. Galvenais, ka mamma, tētis un brālis tepat blakus.
Lai gan, iespējams, arī nu jau desmit mēnešus vecais Martins
guvis dažas „atziņas”. Viena no tām - lai cik dažkārt neatlaidīgi
meklētu acu kontaktu un atbildes smaidu no cilvēkiem, piemēram,
autobusa pieturā, to Somijā ne vienmēr sagaidīt. Un ne jau tādēļ,
ka cilvēki nelaipni vai nejauki, bet tādēļ, ka klaja sirsnība šeit
netiek publiskota.
Mani Somijā fascinē kāds politiska rakstura jautājums, par kuru
somi nelabprāt publiski pauž savu viedokli. Tie, kas apmeklējuši šo
valsti, droši vien būs ievērojuši, ka ielu nosaukumi, ceļu norādes
un cita veida publiska informācija norādīta divās valodās: somu un
zviedru. Ja painteresēsieties vēl vairāk, noskaidrosiet, ka Somijā
ir divas oficiālās valsts valodas: somu un zviedru. Tai pat laikā
zviedru valodā runājošo minoritāte Somijā nepārsniedz 6%. Jā,
vēsture stāsta par Somiju, kas bijusi Zviedrijas sastāvā gadsimtiem
ilgi. Tāpat Somija gadiem ilgi bijusi Krievijas pakļautībā. Man
patiešām šķiet nesaprotams, kādēļ Somija joprojām maksā „nodevas”
agrākajam „kaklakungam” – Zviedrijai. Šķiet, šis jautājums mani tā
nodarbina tādēļ, ka velku zināmas paralēles ar savu Dzimteni –
Latviju, kurai ir līdzīga vēsture; tā gadsimtiem ilgi bijusi dažādu
valstu pakļautībā. Protams, Latvijas konteksts bija un ir cits, bet
ne par to šoreiz vēlos parunāt.
Lai cik dažkārt neatlaidīgi meklētu acu kontaktu un atbildes smaidu no cilvēkiem, piemēram, autobusa pieturā, to Somijā ne vienmēr sagaidīt.
Lai iegūtu viedokļus, tā teikt, no pirmavotiem, vērsos pie pašiem somiem. Tikai daži atļāvās atklāti atzīt, ka viņus neapmierina zviedru valodas kā valsts valodas statuss. Viņi nevēlas, ka bērniem skolās obligāti jāmācās zviedru valoda. Kāda Grega kolēģe no universitātes savukārt šo situāciju skaidroja ar skandināvu faktoru, proti, Somijā nepieciešama zviedru valoda kā otrā valsts valoda, lai saglabātu un uzturētu savu piederību skandināvu valstu saimē (kā zināms, somu valodai ir cita izcelsme – tā pieder somugru valodu grupai). Kāda cita kolēģe savukārt ļoti politkorektā manierē sacīja, ka ir labi, ka zviedru valodai ir valsts valodas statuss Somijā, jo tādā veidā vismaz kādai no minoritātēm tiek garantētas tiesības. Neskatoties uz šo politiski „pareizo” atbildi, sieviete, skaidrojot mums, ārzemniekiem, Somijas situāciju, nez kādēļ sāka nervozi aizskart savu kaklu – tā it kā viņa tiktu žņaugta. Manuprāt, ķermeņa valoda perfekti demonstrēja, kādas ir viņas patiesās domas par šo situāciju.
Savukārt kāda krievu māmiņa, kad palūdzu novietot viņas bērna ratus tā, lai es tiktu garām, vēlējās, lai es ar viņu runāju krievu valodā.
Reālā situācija Somijā gan pašlaik ir tāda, ka, ja arī liels
vairums somu saprot zviedru valodu, reti kurš spēj (vēlas) tajā
sazināties. Iemesli, kā man izdevies noskaidrot sarunās ar somiem,
ir vairāki: zviedru valodu ikdienas situācijās nākas lietot reti,
tādēļ tā netiek pietiekami praktizēta; somiem nepatīk zviedri;
nepatīk runāt, jo skolā savulaik spiestā kārtā tā bija jāmācās.
Gregs zina vairākus zviedrus, kuri pēc Somijas apciemojuma sūdzas,
ka neviens vairs šeit nerunājot un nesaprotot zviedru valodu. Tai
pat laikā zviedri nekad nelaiž garām izdevību pazoboties par somu
izrunu zviedru valodā – līdzīgi kā latvieši dažkārt atdarina igauņu
krievu valodu.
Ir dzirdēts par dažādām kuriozām situācijām ar citas lielvalsts -
Krievijas – pārstāvjiem šeit Somijā. Šķiet, atsevišķu šīs valsts
iedzīvotāju mentalitātē ir dziļi saglabājies Somijas iekarotāju
„gēns”. Kāda kundzīte lielveikala apavu veikalā pieprasīja, lai
somu pārdevēja viņu apkalpotu krievu valodā. Savukārt kāda krievu
māmiņa, kad palūdzu novietot viņas bērna ratus tā, lai es tiktu
garām, vēlējās, lai es ar viņu runāju krievu valodā.
Māra Simons
, mammām.lv reģistrētā māmiņa
Māra par sevi:
Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu
tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet
nu jau septiņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā.
Audzinām divus dēlus: manu astoņus gadus veco dēlu Andreju un
deviņus mēnešus veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega
deviņgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju
PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.