Krāpt - kāpēc?

Šīs ir pārdomas par daudziem ļaudīm tuvu un nepatīkamu problēmu, par cilvēkiem, kas krāpj. Necentīšos kādu nosodīt vai pārāk aizstāvēt, arī mani šī lieta ir skārusi, tāpēc mēģināšu savas pārdomas uzlikt uz virtuālā papīra. Tātad iesāksim ar to, ka divi cilvēki satiekas, viņiem rodas savstarpējas simpātijas un tie nolemj kādu daļu savas dzīves pavadīt kopā, no sākuma viss ir skaisti –iemīlēšanās, rozā briļļu periods, kaut kas jauns pierastajā ikdienā, bet ar laiku arī šī aina arī pārvēršas ikdienā un tad ir jāizlemj vai tu vēlies un esi gatavs būt kopā ar šo cilvēku pa īstam. Tu neesi neko izlēmis un turpini dzīvot savā rutīnā un pēkšņi satiec kādu citu cilvēku, atkal iedegas pagaisusī uguntiņa un tu ļaujies saviem dzīvnieciskajiem, sugas turpināšanas instinktiem. Scenāriji var būt dažādi, bet gala iznākums tik un tā paliek kādam nepatīkams.

Izskatās, ka daudzi mētājas pa dzīvi meklējot savu vietu, domājot tikai par savu (pārsvarā) fizisko labsajūtu un nerēķinoties ar citiem. 

Ja cilvēks mīl un ciena sevi, ir pietiekami nobriedis un sapratis, kas viņam ir svarīgs un vajadzīgs dzīvē, tad tam ir jāuzņemas atbildība un jāciena cilvēki sev apkārt. Bet izskatās, ka daudzi mētājas pa dzīvi meklējot savu vietu, domājot tikai par savu (pārsvarā) fizisko labsajūtu un nerēķinoties ar citiem. Tas nebūtu nekas slikts vai nosodāms, katrs noteikti pats labāk zina, kas tam vajadzīgs, bet tad nevajag uzņemties lietas, attiecības, rūpes, kas patiesībā tam nav savarīgas, jo cietējs būs tas otrs. Ja divi cilvēki viens no otra gūst visu nepieciešamo savai fiziskai un grīgai labsajūtai, tad kur būtu iemesls nodarīt otram pāri. Ja negūst, tad viņiem ir iespēja pilnveidoties un pilnveidot vienam otru, ja šādas vēlmes nav, tad es nesaskatu jēgu turpināt šādu sadarbību, kur rīkojas tikai viens vai neviens no iesaistītajiem. Biežāk jau laikam tikai viens cilvēks nejūtas līdz galam laimīgs divu cilvēku attiecībās un tad arī tam pie izdevības sanāk nogrēkoties, bet, ja tu nejūties labi šajās attiecībās, tad kāpēc tās vispār ir jāturpina, kāpēc ir jādara pāri citam, ja patšam ir slikti? Ja gadās iespēja ļauties mīlas priekiem ar citu personu, vai kāds iedomājas par sekām, par to ka varbūt nav vērts upurēt to kas tev jau ir, to ko esi gadiem cēlis un būvējis, tas viss var sabrukt pāris baudas mirkļu dēļ, turklāt nekur nav teikts, ka šajā – kreisajā pusē šī bauda būs labāka, beigās zaudētāju var būt vairāk nekā ieguvēju, un tikai maza baudas mirkļa dēļ, ko varētu gūt arī no sava patstāvīgā partnera nedaudz piestrādājot vai kaut ko pamainot ieastajās lietās. Esmu pārliecināts ka ir laimīgi cilvēki savās attiecībās, kuru veidošana un attīstība nav bijusi viegla un  viņi apzinās savu laimi un bagātību, līdz ar to, to zin arī citi, un šiem cilvēkiem brīžos, kad ir iespēja ‘aiziet pa kreisi’, artaidīt tādu iespēju, sagādā daudz lielāku baudu, nekā to pieņemt.