Vai ārzemēs dzīve ir labāka?

Citu valstu tēli daudzu Latvijas iedzīvotāju apziņā tiek uzbūvēti no stereotipiem, pieņēmumiem, varbūtībām un dažu paziņu subjektīviem pārstāstiem. Tā vietā, lai dzīvotu šodienai, lai galu galā atrastu savas durvis izejai no sarežģītām situācijām (jā, arī tās visslavenās krīzes), tiek būvētas sapņu pilis par sagaidāmajiem labumiem ārpus Latvijas.

Atļaušos būt nepopulāra un atzīmēt, ka tepat atsevišķās Eiropas Savienības valstīs māmiņas nevar atļauties būt mājās ar bērnu to pašu gadu, jo var pazaudēt darba vietu un bērna kopšanas atvaļinājums ir tikai līdz 20 nedēļām. Par dažādu māmiņu pieredzi dažādās valstīs var palasīt tepat www.mammam.lv forumā:

Pabalsti ārzemēs.

Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, arī Zviedrijā mēdz būt problēmas ar tikšanu bērnudārzos. Palasot iepriekš norādīto diskusiju, atradīsiet apliecinājumu tam, ka bērnudārza problēma ir aktuāla arī citviet.

Zviedrijā mamma (vai tētis) var būt mājās ar bērnu aptuveni līdz gada vecumam (tas ir tādā gadījumā, ja tiek izlietotas visas pabalsta dienas uzreiz). Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, arī Zviedrijā mēdz būt problēmas ar tikšanu bērnudārzos. Palasot iepriekš norādīto diskusiju, atradīsiet apliecinājumu tam, ka bērnudārza problēma ir aktuāla arī citviet.

Tas nozīmē, ka viss nav tik gludi arī ārpus Latvijas. Es nevēlos aizstāvēt Latvijas valdības neizdarības un teikt, ka nav vērts vēlēties saņemt to labāko – sev, savai ģimenei un bērniem. Ir jāvēlas! Taču pārmaiņas sākas ar mums pašiem. Dodoties uz dzīvi ārzemēs, nebūtu par sliktu „apbruņoties” ar veselīga reālisma devu, jo, gluži kā Sprīdītim, tā Laimes zeme, kā var izrādīties, nav tālu jāmeklē; tā var būt tepat – mājās.

Arī man, uzsākot dzīvi Zviedrijā, bija savs izveidojies priekšstats par šo zemi. Jāatzīst, ka vairāki stereotipi tika sagrauti. Piemēram, par zviedru strādīgumu, precizitāti un kompetenci. Brīdinu, ka tie ir tikai mani bijušie stereotipi un to izplēnēšana. Gluži iespējams, ir citi viedokļi.

Piemērs no pieredzes. Patiess pārbaudījums bija mani kontakti ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras analogu Zviedrijā. Pavisam droši varu apgalvot, ka ar tādu birokrātijas un nekompetences aparātu vēl nekad nebiju saskārusies. Ir saprotams, ka ārzemnieka reģistrācija sociālās apdrošināšanas sistēmā var aizņemt noteiktu laiku. Taču man patiešām tā arī ir un paliek mīkla, vai šķēršļi, ar kuriem saskāros, bija apzināti radīti jeb tos veidoja apstākļu kopums. Mani iesniegtie dokumenti noklīda trīs reizes, un tos nācās iesniegt atkārtoti. Pie tam, neviens neinformēja, ka kaut kas ir pazudis. Tas tika konstatēts pēc maniem tālruņa zvaniem. Un tā reizes trīs. Ierēdņi vienmēr bija pieklājīgi, un, šķiet, pat jutās vainīgi par šo kārtības trūkumu. Katrā ziņā, es vienmēr saņēmu skaidrojumu par to, ka sistēma tiekot reorganizēta, tādēļ esot šāds haoss. Pēc sešiem mēnešiem, kad joprojām neviens par manu lietu neko nezināja, jo it kā nebija iesniegti dokumenti, mans pacietības mērs bija pilns, un es apsolīju vērsties pie ombudsmena, kas risina strīdīgas situācijas starp valsts iestādēm un iedzīvotājiem. Pēc tam mana lieta sāka risināties ātrāk, un jau pēc mēneša es tiku piereģistrēta sistēmā, nevienam dokumentam vairs nenoklīstot.

Māra Simons

, mammām.lv reģistrētā māmiņa

Māra par sevi:

Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet nu jau septiņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā. Audzinām divus dēlus: manu astoņus gadus veco dēlu Andreju un deviņus mēnešus veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega deviņgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.