Kas tad stundās cels rokas?! jeb Kāpēc klasē ir vajadzīgas meitenes
Šajās dienās mums ar dēlu ir nopietnas pārdomas un pārrunas par nākotni. Kur turpināt mācīties. Kā mācības apvienot ar sportu. Dēls nopietni trenējas hokejā. Un – jo lielāks aug, jo lielāka slodze gan skolā, gan sportā.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Lasītākais
Domājam par iespēju pāriet uz skolu, kur izveidota speciāla hokeja klase ar sabalansētu mācību un treniņu procesu. Lēmums tomēr nopietns, tāpēc daudz par to runājam. Protams, ka viena no apspriežamajām tēmām ir – meitenes. Hokeja klasē būtu tikai zēni un tad nu es meklēju dēlam argumentus, kāpēc var mācīties arī tādā klasē. Saku, ka meitenes būs paralēlklasē un viņam savās stundās nebūs jānovēršas no mācībām, lai pievērstu uzmanību kādai, kas patīk. Ka meitenes varēs satikt starpbrīdī. Ar grūtībām, bet dažus plusus atradu. Un tad mans dēls pateica kaut ko tādu, ka es apklusu un sāku apdomāt dzīvi kopumā. Viņš pajautāja – „jā, bet kas tad stundās cels roku?!”.
Domājam par iespēju pāriet uz skolu, kur izveidota speciāla hokeja klase ar sabalansētu mācību un treniņu procesu. Lēmums tomēr nopietns, tāpēc daudz par to runājam. Protams, ka viena no apspriežamajām tēmām ir – meitenes. Hokeja klasē būtu tikai zēni.
Un te nu, manuprāt, mums, meitenēm, sievietēm, mammām, mīļotajām ir viela pārdomām. Mēs viņu izpratnē „vienmēr ceļam roku”. Stundās, lai paspētu pirmās parādīt, ka zinām pareizo atbildi. Mājās saliekam viņu sagludinātās drēbes kārtīgās kaudzītēs skapī un, visticamāk, no rītiem gatavos komplektos, lai atliek tikai uzvilkt. Mēs esam pirmās skolā, darbā, mājās. Skrienam, paspējam, gatavojam, frizējamies, pelnām naudu, mīlam, mazgājam grīdas, lakojam nagus, iepērkamies, vadām mašīnas, esam atbildīgas, rūpējamies. „Ceļam roku”, ja viņiem – mūsu puišiem, dēliem, vīriem vajag mesties palīgā vai pateikt priekšā pareizo atbildi. Aizstāvam, ja viņiem dara pāri. Un tajā skrējienā, iespējams, palaižam garām to brīdi, kad vajag pagaidīt… Kad viņš pirmais „pacels roku”. Lai atbildētu klases mācību stundā, palīdzētu, atbalstītu vai vienkārši apskautu.
Varbūt iepriekšējā rindkopā pārspīlēju. Un varbūt tikai man liekas, ka tā ir. Ka mēs visu varam, paspējam un pirmās „ceļam roku”. Varbūt es šai rindkopā meklēju savas kļūdas un skaļi domāju par to, ka īstenībā vislielāko spēku vajag, lai ļautu notikt visam, kam jānotiek, neietekmējot notikumu gaitu. Un ka jāiemācās „necelt roku” impulsīvi, bet tikai tad, kad citādi vairs nevar.
PS. Ja hokeja klasē būtu meitenes, mums noteikti būtu daudz vieglāk izlemt.
Autore: Linda Abu Meri
Ilustrācija: Jānis Beķeris, speciāli mammamuntetiem.lv
