Pamest vai tomēr piedot?

Kolīdz vīram kaut kas nav pa prātam, tā šis kravā koferus. Mūsu kopdzīves laikā šādas reizes ir bijušas kādas astoņas. Un nu vīrs ir prom. Bet teic, ka mīl un grib atgriezties.

No sava vīra es regulāri saņemu aizvainojošas piezīmes (Aizver muti! vai Tu tak’ esi stulba!), kas mani ļoti aizvainoja, bet sagremoju un dzīvoju tālāk. Tik ļoti esmu pārdzīvojusi katru viņa it kā prom iešanu, kuras nu jau kopā pa četriem gadiem ir kādas astoņas. Bet pats sāpīgākais ir tas, ka man līdzi cieš vecākā meita, kurai tētis Ziemassvētkos uzdāvināja telefonu, bet promejot atņēma, teikdams: „Klausies, kā tavs telefons tūlīt sašķīdīs!”. 

Komentāri man un manai meitai ir bijuši ļooti aizvainojoši... Pēdējais ir pats pazemojošākais, ko piedzīvojām pēc viņa nedēļu ilgās dzeršanas. Vīram pateicu: „Paklausies, kā tu ar mums runā!”. Tad nu viņš ķēra pēc kofera un vāca mantas, savācot līdzi telefonu, ko man bija dāvinājis, lika atdot gredzenu, jo vajagot pierādījumu un gan jau ka nākamajai derēšot, un vēl aizsvieda somiņu, kuru es viņam dāvināju – tādu sūdu viņam nevajagot.

Un tad vēl mūžīgā vilkšanās pie bijušās un zvani pa kluso. Šis aizgāja, es pat asaru nenoraudāju...

Man bija jādzird, ka es aizvien vairāk viņam riebjos, lai gan tika teikts pilnīgi bez iemesla – es vispār neko nedarīju, mierīgi sēdēju. 

Un tad vēl mūžīgā vilkšanās pie bijušās un zvani pa kluso. Šis aizgāja, es pat asaru nenoraudāju, jutos atvieglota, ka beidzot mājās miers, un tā arī ir...

Bet tagad viņš saka, ka mīlot un ka nākšot atpakaļ, ka nedzers un cienīs mūs, ka mīl mūs.. Vēlējos pajautāt - kā jums liekas, vai ar šādu riebumu, kāds viņam ir pret mani, vispār ir spēja mīlēt..? Vai tiešām dēļ bērniem dzīvot vienai un viņam vairs nenoticēt?

Foto: Marika Eglīte