Mana dzemdību pieredze. Nevienam nenovēlu, un lai rod spēku tās māmiņas, kurām tā sanāk

Tā bija jauka maija diena, kad uzzinājām, ka kļūsim par vecākiem. Prieks un asaras mijās kopā. Gaidījām ļoti un sapņojām par nākotni, kas un kā būs. Priecājāmies par punča augšanu un mazuļa kustībām. Nākot tuvāk septembra beigām, sākām domāt par dzemdībām. Kur un kā vēlamies, lai nāk pasaulē mūsu bērniņš. Padomā bija Balvu dzemdību nodaļa. Tā kā man ļoti nepatīk slimnīcas, tad tā bija vienīgā slimnīca, kura atbilda manām prasībām - labas atsauksmes, mājīgas istabiņas, iespēja ģimenes dzemdībām. Viss it kā jau bija saplānots, pirmās bērnu lietas iegādātas un psiholoģiski biju jau nobriedusi, ka būs jādzemdē.

Bet te nu atkal jāsaka, cilvēks domā, dievs dara.

Pienāca 25. oktobris. Svinējām katru nedēļu, ko bērns puncī piedzīvoja. Nu bija pienākusi jau 28. Rīts it kā parasts, ne dīvainu sajūtu, ne sāpju. Ieturēju brokastis un domāju iziet pastaigāties. Bet līdz ģērbšanās fāzei  tā īsti netiku. Grasījos vilkt bikses, kad atskārtu, ka kaut kas silts sāk tecēt gar kāju. Pirmā doma, esmu apčurājusies. Bet tad sāka līt kā no dušas. Skaidrs bija viens - ūdeņi nogāja, steidzami vajag slimnīcu.
Viss notika panikā. Neiedomājamas sajūtas un pārdomas. Dzemdību somas nekravātas. Un ko man vispār vajadzēs. Un ko mazajam, viss taču būs par lielu. Kad kaut cik biju sakravājusies un saņēmusi sevi rokās, kopā ar vīru devāmies uz tuvāko slimnīcu ar labām atsauksmēm internetā -  uz Preiļiem.

Un te sākās murgs. Vēlētos, kaut nekad nebūtu uz turieni devusies. Ieejot nodaļā uzzinot, ka nogāja ūdeņi 28. grūtniecības nedēļā, no māsiņas, kas uzņēma, saņēmu vien vēsu atbildi, lai neķeru kreņķi, neviena jau nedzemdējusi nav palikusi, ka tā esot normāla parādība. Atņēma man zābakus un mēteli, ieslēdza tos skapī un lika gaidīt. Tā sēdējām kādu pus stundu līdz vispār ieradās ārsts. Uz mūsu problēmu saņēmu to pašu atbildi, ko no māsiņas. Biju vienkārši šokā. Tikai pēc minūtēm 10 ārstam pieleca, ka esmu tikai 28. grūtniecības nedēļā. Un tad viņam iestājās panika. Noguldīja mani uz kušetes un veica pārbaudi. Vai tiešām slimnīcā, kurā ierodas dzemdēt daudzas sievietes pat nav ginekoloģiskā krēsla?! Nācās noklausīties visu, ka esmu noteikti kaut kāda ne tāda, jo kā es vispār varot zināt, ka tie ir ūdeņi. Ka bērns ir neattīstijies šajā laikā un pārāk maziņš. Pēc pārbaudes paziņoja, ka dzemdības man ejot jau pilnā sparā un diezin vai līdz vakaram davilkšu, lai gan man joprojām nebija ne mazāko sāpju. Glābšot mani, bērns noteikti mirs. Nu kā tā vispār var pateikt?! Ārstiem būtu jāvieš cerība nevis jānolīdzina tā līdz zemei.

Paldies Dievam, paziņoja, ka nodaļā mani neuzņems, bet ar ātrajiem pārvedīs uz Jēkabpili, jo tur ir PAC un visa nepieciešamā aparatūra neiznēsātiem bērniem. Iešpricēja man sterioīdus, lai briedinātu mazuļa plaušiņas un atkal bija jāgaida. Pēc minūtēm 20 ieradās 2 pavecākas kundzītes no ātrās palīdzības. Viņas bija šokā, ka varu paiet pati, jo diagnozē, kas viņiem tika paziņota, bija, ka jau esmu gandrīz otrajā- bērna izstumšanas fāzē.

Iestājoties Jēkabpils reģionālajā slimnīcā uzzināju, ka preiļos saņēmu tikai pusi sterioīdu devas, kas bija nepieciešama. Un ka ja nešpricēja visu, lai nebūtu špricējuši nemaz. Bet vismaz te saņēmu normālu attieksmi. Viss tika smalki izstāstīts, noņemtas kārtīgi analīzes un turpmākā rīcība. Ievietoja mani pirmsdzemdību nodaļā. Viss renovēts, bet jutos kā kāmīts stikla būrī. Liels logs bez aizkariem, durvis ar stiklu un nepārtraukti māsiņas jautā vai viss kārtībā.
Maiņas mainījās, katru dienu redzēju jaunas sejas. Un visu laiku saņēmu bezjēdzīgus jautājumus - vai viss ir kārtībā. Jutos kā parasti, tikai bija mainījies viens lielums - nogājuši augļūdeņi.
Pēc visa pateiktā Preiļos pirmo nakti vispār negulēju. Katru dienu dzīvoju bailēs, nemitīgi domāju, ja nu mans ļoti gaidītais bērniņš piedzims miris. Liels paldies manai ģimenei par milzīgo atbalstu, paldies cilvēkiem, kas ir piedzīvojuši to pašu un dalījušies savā pieredzē internetā. Viss tas deva man spēku cīnīties un noticēt, ka viss būs labi.

Mana meitiņa piedzima 30.novembrī un arī tikai ar stimulāciju. Pati dzimt viņa vēl negribēja, bet vairāk gaidīt nebija iespējams, jo bija palicies pārāk maz augļūdeņu.

Stimulēt sāka ar gēlu jau 29. novebrī, bet nekas nenotika. 30. novembrī pielika pie sistēmas. Pēc piecām minūtēm sākās nenormālākie sāpju viļņi un paliekošā sāpju pakāpe tikai auga. Pēc pus stundas no sāpēm trīcēja rokas, kājas un acu plakstiņi. Nespēju piecelties ne sēdus, ne normāli pakustēties. Domāju, ka nu miršu, ka vairs nespēšu izturēt. Kaut ko tik briesmīgu savā dzīvē nebiju vēl piedzīvojusi. Un tad sajutu, kā mazā galviņa sāk virzīties lejup un palika tik viegli. Ātri tiku pārvesta uz dzemdību zāli. Uz galda vien cerēju, ka bērns būs dzīvs. Piedzimstot nebija ne klusuma, ne klusa kaķēniem līdzīga pīkstēšana, bija kārtīgs un skaļš bļāviens, kas padarīja mani par laimīgāko cilvēku pasaulē. Mana meitiņa bija ne tikai dzīva, bet spēja arī elpot pati. Biju mamma ar 1,290 kg smagu meitiņu.

Tikai pēc dzemdībām sapratu, cik nopietni mani visas māsiņas novēroja. Es tiku pārvesta uz pēcdzemdību nodaļu, bet meitiņu ievietoja intensīvās terapijas nodaļā. Sākumā man ļāva viņu tikai apmeklēt. Nesu savu pieniņu, apbrīnoju un runāju ar viņu, lai saņemas un aug liela. Katru reizi bija tik nenormāli sāpīgi noskatīties, ka mazās pēdiņas ir sadurstītas, ka rociņām un kājiņām nākas paciest sistēmu. Katru nakti pavadīju kā murgā, domājot, kā viņai tur iet.

Neiedomājama bija mana laime, kad piektajā dienā atļāva man pirmo reizi viņai pieskarties un sākt viņu aprūpēt. Septītajā dienā mani pārcēla uz PAC. Dzīvoju kopā ar meitiņu vienā istabiņā un pati rūpējos par viņu. Baroju caur zondi, mainīju autiņus. Un katru dienu priecājos, ka varu būt ar viņu. Priecājos par katru dienu, kad atnāca un noņēma papildus skābekli, kad noņēma sistēmu. jau 2 nedēļu vecumā meitiņai bija vajadzīgs inkubators tikai dēļ siltuma, jo pati nespēja uzturēt termoregulāciju un varēja nosalt.


Laiks slimnīcā nebija viegls. Gulēt praktiski nesanāca, labi ja kādas 2-3 stundas diennaktī. Likās brīžiem, ka nojūgšos. Ieslodzīta četrās sienās, nekur ne aiziet, ne izgulēties. Tik atslauc pienu, sagatavo visu barošanai, pēc barošanas visu inventāru sakop un sagatavo uz nākošo barošanu, ieliecies paguli nedaudz un sāc visu no gala. Sākums viss bija uz kājām. Stāvēju pie meitas un cīnījos ne tikai par viņu, bet pati ar savu egoismu. Jo sāpēja viss, gan mugura, gan kājas, gan pēdas. No sāpēm esmu raudājusi, bet sapratu, cik stipra es esmu, jo spēju pārkāpt sev, neskatoties uz neko.
Ar meitu centos nodarboties pēc iespējas vairāk. Gan dziedāju, gan runāju, gan pasakas lasīju, gan ķengurā ņēmu. Rezultātā meitiņa ne tikai labi ņēmās svariņā, bet ļoti labi apguva visu jauno - ēst ar pudelīti, atrasties ārpus inkubatora un uzturēt ķermeņa siltumu, noturēt galviņu. 
Ļoti zīmīgā datumā -12.12.12. mūs izrakstīja beidzot no slimnīcas un varējām doties mājās. Tagad mana meitiņa ir krietni apvēlusies. Protam visas tās pašas lietas, ko laikā dzimušie bērniņi, vienīgā atšķirība- esam izmēros nedaudz mazākas.


Esmu pateicīga visam Jēkabpils dzemdību nodaļas un PAC kolektīvam, kas mani ir ļoti atbalstījuši un devuši manam bērniņam dzīvību. Ja kādreiz vēl sanāks dzemdēt, tā noteikti būs manas izvēles priekšgalā. Iesaku to arī citām māmiņām. Protams, ja tu vēlies, lai tur nepārtraukti tavu rociņu, tad meklē maksas ārstniecības iestādi. Un galu galā, visi ir tikai cilvēki, ar kādu attieksmi tu pret viņiem, ar tādu viņi pret tevi. Cilvēkam, kam viss dzīvē ir slikts, nekur nebūs pietiekami labi.

Vienīgi žēl, ka neviens tā arī neatklāja iemeslu, kādēļ tā tas notika, jo grūtniecība noritēja ļoti labi un visas analīzes arī vienmēr bija ļoti labas. Bet tas ir tikai pierādījums tam, ka nekas dzīvē nav paredzams iepriekš.

Un visām māmiņām, kas nonākušas tādā pašā situācijā, noticiet sev un saviem bērniņiem. Viņi ir gudrāki nekā mums šķiet un jūt, ka ir mīlēti un vajadzīgi. Un laiks, kas ieguldīts jebkurā bērniņā, atmaksāsies.

Visiem iesaku samīļot savus mazos enģelīšus un pateikties Dievam, ka viņi jums ir. Diemžēl ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem šāda iespēja nekad nebūs.