Kāda jēga stāstīt par sliktām vecmātēm, nesaucot vārdus?

Decembra „Šūpulīša” numurā izlasītais, kādas lasītājas pieredzes stāsts, raisīja manī pārdomas. Stāsts ir par pēcdzemdību depresiju – Dobeles Dzemdību nams kā konveijers, vecmāte, kas bez paskaidrojumiem stimulē dzemdības un lamā grūtnieci, ka nemākot spiest kā nākas, atstāj dzemdē daļu placentas un tā tālāk un vēl trakāk.

Visus smalkumus neatstāstīšu, katram, kas vēlas, ir iespēja žurnālu atrast un izlasīt pašam. Katrā ziņā pēc sīki aprakstītajām šausmām ir skaidrs, kāpēc raksta autorei - pirmo reizi dzemdējušai sievietei pēcāk ir radušās gan fizioloģiska, gan psiholoģiska rakstura problēmas.
Izlasīju rakstu līdz galam un...tā arī paliku neziņā, gaidot fināla atrisinājumu jeb tā saukto taisno tiesu. Jaunā māmiņa pēc dzemdes tīrīšanas nu jau Gaiļezerā atveseļojās, bērns tāpat, apkārt atbalstoši ģimenes locekļi, pārvarēta depresija, bet – kas tad galu galā notika ar vecmāti?
Intereses pēc palasīju arī citus rakstus par Dobeles Dzemdību namu, lielākā daļa no tiem ir pozitīvu atsauksmju pilni.
Kāpēc labas pieredzes gadījumos mēs nebaidāmies atklāt cilvēka vārdu, bet šajā gadījumā vecmāte-slaktere paliek miglā tīta? Kādā veidā autore domā ir palīdzējusi citām sievietēm, daloties ar savu pieredzi? Lai izvairītos no šādas negatīvas pieredzes gribētu vārdus, uzvārdus galdā. Nevis tikai emocionāli piesātinātu stāstu, kas mums visām liek sirdīm līdzjūtībā žēli sažņaugties, nopūsties, ak, cik šausmīgi un dzīvot tālāk, nopriecājoties, ka, re, cik labi, ar mani gan tā nav gadījies. Raksta autore emocionāli izsakās – un Dobeles Dzemdību namu taču tik ļoti slavē!

Kāpēc labas pieredzes gadījumos mēs nebaidāmies atklāt cilvēka vārdu, bet šajā gadījumā vecmāte-slaktere paliek miglā tīta?

Vaina nav Dzemdību namā, vaina ir konkrētā cilvēkā un tas ir lāča pakalpojums arī pašam Dzemdību namam, neminēt konkrētās personas vārdu un neinformēt par šo atgadījumu  ārstniecības iestādes vadībai un atbildīgajām iestādēm, tādā veidā ļaujot šim cilvēkam turpināt strādāt ar apziņu, ka viss ir kārtībā.
Pieredzējušās dzemdētājas teiks – nu, nu, nav jau tai vecmātei laika ar katru krāmēties un mīļi aprunāties, jābūt arī stingrai un reizēm jāpieņem grūtniecei ne tas patīkamākais lēmums. Bet nejauksim stingrību ar elementāru pieklājību un izlēmību ar rūpīgi padarītu darbu. Attiecībā uz šīm lietām atlaidēm nevajadzētu būt, lai kurā profesijā mēs strādātu un cik daudz par to saņemtu.
Var jau būt, ka stāstam ir turpinājums, kuru redakcijas nav uzskatījusi par vajadzīgu nopublicēt un jaunā māmiņa ir saukusi vecmāti pie atbildības. Tomēr tādā gadījumā, atskatoties uz raksta sākumu, kur autores uzvārds ētisku apsvērumu dēļ nav minēts, gribas jautāt, bet cik ētiski un cilvēcīgi ir pret citām topošajām jaunajam mātēm, publicēt šādu rakstu.
 

Autore: mammamuntetiem.lv lasītāja