Mana mīļākā Imanta Ziedoņa epifānija...

Sen nebiju pārlasījusi viņa epifānijas. Tagad uzmeklēju. Savu mīļāko epifāniju no skolas laikiem. 

Apiet apkārt…

. . . Apiet apkārt. . . Tas ir vienalga — apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.

Dienās jūra ir pilna gaismas, ko tai dod debesis. Naktīs jūra ir pilna siltuma, ko tai devusi diena. Es eju gar jūru vasaras naktī, un no viņas nāk siltums. Es eju gar pašu malu, izpletis rokas kā spārnus, un viena roka man ir zemes pusnakts miglā un otra — virs jūras. Tas ir tas, ko es saucu par tuvumu. Tas IR tas.

Es eju apkārt jūrai vējainās naktīs. Viļņi nāk no jūras tumsas, es tos dzirdu, bet vēl neredzu. Tad tie iekrācas, uz sēkļiem iespīdas balta svītra kā smejoša zobu rinda un nodziest, un atkal tumsa. Nav ne krasta, ne tāluma, ir tikai tumsa bez dziļuma, vienīgi atkal un atkal baltas viļņu svītras pamirdz un iešalcas. Balta zobu rinda.

Jūras tuvums.

Vai jūs esat meklējuši naktī pļavā siena kaudzi, siena stirpu? Tu ieej pļavā tumsā, izstiep rokas un izstieptām rokām klausies, no kurienes nāk siltums. Tu paej vēl dažus soļus, un, it kā bērnu dienās bērnu spēlēs kaut ko noglabātu meklējot, kāds tev saka:

— Silts .. . karsts .. . karsts .. .

Tu izstiep rokas pa kreisi, un no turienes nāk siltums, liels kā siena kaudze. Bet, pirms es ieeju šajā siltumā, es apeju apkārt kaudzei pa tās neredzamo robežu, pa tās svēto nimbu — pa to robežu, kur beidzas kaudzes starojums.

Pavārs iet pa katla maliņu, pa šķīvja maliņu. Viņam ēdiens nav tikai bļoda līdz malai pilna vai karote kārā mutē, bet tā smaržu kupena pāri bļodai, mazie smaržu taifūni virtuves debesīs.

Reizēm man ļoti nepatīkami, kad tieši jāieiet svešās mājās. It kā ielaušanās vēl nesaprastā dvēselē. Tad vispirms es apeju mājām apkārt. Katrai mājai ir savs starojums, aura varbūt. Dažai šis starojums ir tik mazs — tepat ap logu, tepat ap durvīm. No citām mājām tas plūst pāri žogiem, cauri alejām — vai kilometru tālumā tev pretī. Es eju mājai apkārt pa to neredzamo robežu, kur sākas mājas tuvums.

Tālu staro tā māja, kurā ir bites. Viņa staro tik tālu, cik tālu ved viņas bišu ceļš. Tās ir lielā starojuma vietas. Lielā labdabīgā starojuma vietas. Es te vestu bērnus diendusā guldīt.

Mājām, kurās nedzīvo bites, starojums nav tik tāls. Bet vien­alga, kad tu tuvojies, tu dzirdi kladzinām vistu, viņa ir izdējusi olu. Es ieklausos, ko viņa stāsta, un es pilnīgi viņu saprotu: viņa to nevar paturēt pie sevis, to lepnumu — jo ola tik tiešām ir svaiga un brūna, ar maziem tumšiem raibumiņiem, un dzeltenums tajā ir tik košs kā apelsīns.

Es vēl neeju mājā, es ieeju malciknī. Te vēl valda mežu staro­jums, bet skaidu smarža ir koku pēdējā dziesma, no skursteņa kāpj jau upurdūmi.

Strazdu tuvums bērzā, stārķa tuvums ozolā, bezdelīgu tuvums pažobelē un peoniju tuvums zem loga. Tā mājas kļūst tuvas, un es eju iekšā.

Bērns vēl nav dzimis, bet viņš ir tuvumā.

Tuvu tu esi, un drīz es tevi ieraudzīšu

Tuvumā būt.

Tuvu būt.

Tuvu pie.

/Imants Ziedonis/

Es tevi pamīlētu tā... Imants Ziedonis un Vestards Šimkus

Iesūtījusi: Justīne Fridrihsone