Kam jānotiek, lai vilcieni Latvijā atkal būtu pilni ar cilvēkiem, kas rītos brauc uz darbu?

Minēšu dažas no idejām, kas izskan publiskajā telpā:
Iespējas atrast tādu  darbu, kas ļautu nopelnīt pienācīgu atalgojumu (jautājums – kas ir pienācīgs atalgojums? Nesen portālā mammamuntetiem.lv veiktajā aptaujā noskaidrojām, lai ģimenē audzinātu 3 bērnus, ienākumiem jābūt vismaz Ls 800). Par darba vietām runājot, tiek uzsvērts, ka  darba piedāvājumiem jāpieaug ne tikai Rīgā, bet arī reģionos.

Lai mudinātu latviešus atgriezties, plāno ieviest efektīvu divvirzienu komunikācijas mehānismu. Tas nozīmē, ka   potenciālie darba devēji informēs ārvalstīs dzīvojošos latviešus par nepieciešamajiem speciālistiem/vakancēm, kā arī par prakses iespējām uzņēmumos un valsts pārvaldes institūcijās, tādējādi piesaistot ārvalstīs studējošos jauniešus. Un no otras puses mudinās  ārvalstīs dzīvojošos speciālistus, kas apsver iespēju atgriezties un strādāt Latvijā, uzrunāt potenciālos darba devējus, informējot tos par savu izglītību, darba pieredzi un prasmēm. Skaists punkts!

Tāpat tiek runāts par iespējām piešķirt valsts un ES finansējumu komersantiem nepieciešamo uz ārvalstīm aizbraukušo augstas kvalifikācijas speciālistu un zinātnieku piesaistei Latvijai.

Ir domāts arī par atvieglotu un paātrinātu procesu, kādā pēc atgriešanās Latvijā bērni tiek uzņemti vispārējās izglītības iestādēs un tiem palīdz integrēties Latvijas izglītības sistēmā (piemēram, ar pedagoga palīga, skolas psihologa vai sociālā pedagoga atbalstu).

Arī Latvijas Uzņemējdarbības Attīstības centrs (LUAC) izstrādājis īpašu atbalsta programmu latviešiem, kas šobrīd spiesti strādāt ārzemēs, taču kuri vēlas atgriezties Latvijā un šeit veidot savu uzņēmumu.

Idejiski idejas ir labas. Taču es tiešām nezinu, cik pārliecinoši tam jāizskan, lai tie daudzie, daudzie cilvēki nolemtu atgriezties.

Un, domājot par šo visu, esmu sapratusi, ka izbraukusī daļa ir ļoti, ļoti liela. Publiskajā telpā izskanējušie skaitļi ir viena lieta. Pavisam kas cits ir to saprast realitātē.
Es jau gadiem regulāri braucu ar vilcienu līnijā Rīga – Sauklrasti. Līdz 2008. gada nogalei vienmēr bija tā, ka rītos stacijā Ziemeļblāzma cilvēku sakāpa tik daudz, ka visi sēdekļi bija aizpildīti un ejās cilvēki stāvēja kājās. Lai no vagona vidus tiktu ārā, nācās spraukties.
2009. gada laikā situācija mainījās. Cilvēku palika mazāk un mazāk. Šodien minētajā stacijā cilvēki iekāpj, visi sasēžas. Un vēl sēdvietas paliek pāri.  

Jautājums joprojām paliek neatbildēts – cik vilinošiem jābūt piedāvājumiem, lai vilcieni atkal būtu pilni..? Un pats galvenais – tiem taču jābūt ne tikai piedāvājumiem, bet arī realitātei.
 

Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore