Mūsu laikos gan tā nebija! Omītes pārdomas par skolu

Es esmu omīte un skolas laiks man saistās ar padomjlaiku skolu. Nebija man skolas forma, jo nebija naudas, bet vairāk par visu atmiņā pārliecība, ka no skolotāja ir atkarīgs viss vai gandrīz viss. Ja mainījās skolotājs, tā bija traģēdija, ja viņš mācību vielu vairs nepaskaidroja tik saprotami, kā to darīja iepriekšējais, negribējās vairs iet uz skolu, jo netiku līdzi, nesapratu, nebija arī tādas konsultācijas, kurās gūt papildus skaidrojumus. 7.klasi beidzu kā teicamniece, bet viegli negāja.

Mans mazdēliņš mācās pamatskolā "Rīdze", uz skolu iet ar prieku, jo viņam tiešām patīk, izņemot tās reizes, ja kāds nodarījis pāri. Aizbraucām (dzīvojam Liepājā) uz omīšu un opīšu pasākumu. Nu, bijām ļoti pārsteigti par to lielo darbu, ko skolotāji bērnos iegulda. Katrs bērns bija gatavojis apsveikuma kartiņu, priekšnesumu (individuālu), viss notika tādā mīļā gaisotnē, ka ne vienu reizi vien notecēja pa asariņai. Lielākais pārsteigums gaidīja zālē, kad skolotājas uzstājās kopā ar bērniem: gan dziedāja, gan dejoja tautas dejas. Nu atlika vien izdvest: "Mūsu laikos gan tā nebija!"

Skolā var apmeklēt visdažādākos pulciņus, bērnus ved uz Ķīpsalas peldbaseinu -saorganizēja vecāku dežūras, lai tas būtu iespējams. Šoruden klases audzinātāja katram savam audzēknim dāvāja pašas gatavotu zemeņnu ievārījumu! Cik tur ogu, cukura un darba! Viņa mīl savus audzināmos, tas redzams ar neapbruņotu aci!
Visā šajā skrējienā klāt ir skolas direktore, kas arī dzied kopkorī. Ai, aizmirsu piebilst, ka šie zeperi jau paspēja piedalīties dziesmu svētkos!
Paldies šiem krietnajiem cilvēkiem!

Pēc mirkļa mirklis aizšalks klusi -
Drīz spēsi burtus kopā vīt,
Bet pašu pirmo lapaspusi
Vēl bieži nāksies pārlasīt.
Paldies, ka uzklausījāt!
Ar cieņu Dzintra Zīvarte