Kas notiek, ja skolotāji foršo bērnu rīcību skaidro ar vārdiem "viņi tikai jokojas"

Iemesls, kas mani uz to pamudināja, pavisam vienkāršs, - nupat izlasīju apgādā "Kontinents" izdoto Džodijas Pikultas grāmatu "Deviņpadsmit minūtes" (izdošanas gads - 2008). 

Īsumā atstāstīšu sižetu - kādas nelielas ASV pilsētiņas skolā pavisam parastā dienā notiek apšaude. Viens no skolēniem aukstasinīgi nošauj deviņus skolasbiedrus un vienu skolotāju. Un vēl neskaitāmus ievaino, nemaz nerunājot par tiem bērniem (un pieaugušajiem), kuri iegūst emocionālu traumu uz mūžu. Grāmatas tālākā gaitā tiek skaidrots, kāpēc tā ir noticis. Un izrādās, ka melns nav tik melns. Un balts nav gluži balts. 

Grāmatā skarta tēma par cēloņiem un sekām - kur noved vardarbība pret bērnu no vienaudžu un vienlaikus arī no skolotāju puses. Kas notiek, ja skolotāji foršo bērnu rīcību skaidro ar vārdiem "viņi tikai jokojas" un tamlīdzīgi. Un kāpēc neaizstāvētais pēkšņi var kļūt par briesmoni.

Kas notiek, ja skolotāji foršo bērnu rīcību skaidro ar vārdiem "viņi tikai jokojas" un tamlīdzīgi. Un kāpēc neaizstāvētais pēkšņi var kļūt par briesmoni.

Varam jau spriest, ka šī ir izdomāta grāmata. Tomēr ziņās dzirdam, ka dažādās ASV skolās laiku pa laikam notiek kāds traģisks gadījums. Varam jau spriest, ka ASV ir patālu no mums, un tur notiekošais mūs neskar. Tomēr ziņās dzirdam, ka, piemēram, Somijā 2007. gadā kāds skolēns sarīkoja apšaudi, kurā tika nogalināti 6 skolēni, skolas medmāsa un skolas direktore. Gadu vēlāk kāds students nošāva deviņus studentus un pasniedzēju. Šie nav vienīgie piemēri. Līdzīgas apšaudes bijušas arī Vācijā un Nīderlandē.

Un pats trakākais - nopietni vardarbības gadījumi ir arī Latvijā. Un tas nozīmē, ka kaut kas nepavisam nav kārtībā. (Atceramies nupat notikušo gadījumu Jaunjelgavas skolā, kur kāds 5. klases skolēns smagi piekāva pirmklasnieku. Vēl - pirms dažiem gadiem Valmierā slimnīcā nonāca kāds puisis, ko piekāva divi klasesbiedri, līdzīgs gadījums ir bijis Liepājā.) Šie ir pirmie fakti, kas man nāk prātā, bet ne vienīgie. Stāsts nav par vardarbīgajiem skolēniem, bet par to, kāpēc viņi tādi ir. Un stāsts ir par to, kāpēc neviens nepalīdz tiem, kuriem regulāri dara pāri. 

Nesen portālā mammamunteriem.lv publicējām sarunu ar vecmāmiņu Ingrīdu, kura pirms dažiem gadiem bija spiesta mazdēlam meklēt citu skolu, jo vardarbība pret mazo zēnu nemazinājās. Arī pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem vērties pēc palīdzības pie skolotājiem un skolas vadības (visu rakstu lasi Skolēni: "Ejam uz garderobi dauzīt pirmklasniekus!" Jeb - kāpēc skolotāji negrib pamanīt vardarbību skolā?). Rakstu pārpublicēja arī citi portāli, kur lasītāji viedokli var izteikt anonīmi. Tur komentāros lasītāji spriež, ka skolotājiem nav jāatbild par to, kā bērni kārto savas attiecības, jo viņiem mazas algas, lielas slodzes un citas klasiskās ķibeles. Jā, nav jāatbild, bet tomēr ir adekvāti jāreaģē uz klasē notiekošo un jārunā par to ar vecākiem. 

Vasara ir laiks, lai izlasītu kādu grāmatu. Varbūt ir vērts izvēlēties šo. Un nedaudz padomāt.

Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore