Sāp...

​

Rakstniekiem nevaigot ilgi domāt,kā sakārtot vārdus,lai veidotos vajadzīgais teikums! A cik ilgs laiks nepieciešams cilvēkam,lai sakārtotu savu dzīvi? Un no kurienes tie jautājumi pēkšņi tik daudz ?

Sanāk ka līdzšim neesmu paīstam dzīvojuse ? Dzīvojusi aplamu un pat netiklu dzīvi? Jā man ir neskaista pagātne un neesmu veikusi tās pareizākās izvēles,bet vai tapēc man sevi nepārtraukti jānosoda un jālauza galva par to vai būšu dzīvotājaIZ? ...

Šobrīd mans stāvoklis ir mistiski pievilcīgs,jo jūtu,ka protu pasmaidīt par tik vienkāršām lietām kā smaids līdzcilvēka sejā un daudz,daudz visvisādu sīkumiņu,kas citam šķiet mazsvarīgi.

Un tagad man gribas bļaut,bet nedrīkst,jo redz kaimiņi pārpratīs un tā neklājas...

Nevienam pa lielam nevar izstāstīt savu dzīvi,slēptākās vēlmes un iekāres!  Var rakstīt šo un to,sapņot un murgot par ne par ko... Var minēt tos lielos dzīves noslēpumus. Var krist un gāzties... Bet kā vājuma brīžos saņemties??? Kur spēku smelties ???

Kā ir iespējams būt ar visiem ... visu plūstošo,kustošo,esošo,būtisko un dzīvo un tajpatlaikā justies tik vientuļi cik vien iespējams ??? 

Acēs krokodīls,ar savām vai arī manām asarām . Gaužām. 

Sāp

...