Kam jānotiek, lai pie bērna atbrauktu “ātrā palīdzība”?
Es vienmēr esmu nedaudz dusmojusies uz tiem, kas sūkstās, cik Latvijā slikta medicīniskā aprūpe, jo man vienmēr licies, ka pie mums ir patiešām kompetenti ārsti, no kuriem saņemt nepieciešamo palīdzību nav nekādu problēmu. Nupat ciemojos Somijā, un guvu vēl vienu apstiprinājumu, ka nekur nav tik labi kā mājās.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Brauciena rīts iesākās priecīgā noskaņā par gaidāmo ciemošanos. Līdz Tallinai tikām veiksmīgi, un tad pamanīju, ka dēlam ir temperatūra. Par laimi biju paķērusi līdzi zāles. Tomēr pilnībā temperatūra nepazuda. Vakarā nonācām galapunktā, atkal iedevu zāles. Naktī un nākamajā dienā temperatūra nemazinājās. Un nākamajā naktī temperatūra uzkāpa pāri 40. Līdz rītam izdevās to noturēt daudz maz kaut kādās robežās. Trešajā dienā, kad likās – tik liela temperatūra tik ilgu laiku vairs nav normāla un ka paši vairs netiekam galā, lūdzu, lai brāļa sieva, pie kuras ciemojāmies, piezvana “ātrajai palīdzībai”. Otrā galā ārsts laipni sniedza konsultāciju, ko mums darīt. Ja temperatūru neizdodas mazināt, lai zvanām tad. Temperatūra nedaudz mazinājās un tad straujā tempā uzlēca atkal virs 40 grādiem. Brāļa sieva atkārtoti zvanīja “ātrajai palīdzībai”. Nē, tomēr nebraukšot, jo viņiem neliekas, ka ir kaut kas dzīvībai bīstams (tieši tā arī pateica!). Tā vietā ieteica – ņemiet bērnu, brauciet uz tuvējo slimnīcu un dodieties uz uzņemšanu. Gan kāds ārsts sniegs palīdzību. Brāļa ģimenei ar došanos uz uzņemšanu jau bija pieredze – koridorā var nākties pavadīt vairākas stundas. Pat ar bērnu, kam 40 grādu temperatūra.
Lasītākais
Tagad liekas, varējām jau nemaz nezvanīt ārstiem, jo principā jau bez viņu palīdzības varējām iztikt, bet tai brīdī šķita, ka trakāk vairs nevar būt.
Tā vietā brāļa sieva ieteica izmantot paņēmienu, ko paši likuši lietā kādā reizē – piezvanīt no cita tālruņa un, neielaižoties sīkākās diskusijās, lūgt lai atsūta mediķus. Tā arī tika izdarīts. Ārsti ieradās. Izklausīja, apskatījās, nogrozīja galvu, ka tiešām liela temperatūra. Bet neko palīdzēt nevarot. Pat ne mazināt temperatūru. Izteica cerību, ka temperatūra mazināsies. Un aizbrauca. Vien pieteica – ja vien nākamajā dienā stāvoklis nemainās, lai taisāmies paši uz slimnīcu.
Laikam mediķu apmeklējums palīdzēja, un nākamajā dienā bija jau labāk. Tagad liekas, varējām jau nemaz nezvanīt ārstiem, jo principā jau bez viņu palīdzības varējām iztikt, bet tai brīdī šķita, ka trakāk vairs nevar būt.
Un gluži nevilšus visu laiku gribējās salīdzināt, kā būtu, ja kas tāds notiktu Latvijā? Ātrā palīdzība noteikti atbrauktu bez visādiem trikiem un lūgšanās.
Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore
